Ruslans un Ludmila
Aleksandrs Puškins


Aleksandrs Puškins

Ruslans un Ludmila

Atdzejojis Jūlijs Vanags

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis


Aleksandrs Puškins

Ruslans un Ludmila


Poēma sešos dziedājumos

1817–1820


VELTĪJUMS

		Jums, siržu karalienes cēlās,


		Jums vienīgām, visdaiļās, jums


		Sniegs pagājības teiksmas kvēlās


		Šis krēslas stundu stāstījums,


		Ko senatne man čukst un stīgo


		Un spalva uzticīgā tver;


		Jums sniedzu velti rotaļīgo!


		Nav slava tā, ko sirds mart cer, —


		Es laimīgs būšu, iedomājot,


		Ka jaunava, kas mīlā tvīkst,


		Jel kādreiz slepus, vaigu klājot,


		Pār manām dziesmām klusi līkst.


IESKAŅA


		Pie zalkšu jūras ozols zaļo,


		Tam apkārt, zelta ķēdē siets,


		Dien, nakti, teiksmu dzirnas maļot,


		Iet mācīts runcis, zintnieks vieds.


		Pa labi iedams — dziesmu skanda,


		Pa kreisi iedams — teiku teic.


		Tur brīnums plaukst: tur jodi granda,


		No zaigas miglas nāra sveic;


		Tur dīvu zvēru tekās tumšās


		Kā biedu zīmes pēdas blāv;


		Uz vistas kājām namiņš gumšus


		Bez logu, durvju greizi stāv;


		Tur mežs un lauks ir rēgu pilni;


		Tur ausmā līdz ar jūras vilni,


		Kas tuksnešainā krastā rit,


		No dzelmes, bruņām zaigodami,


		Ar jūras tēvu tērzēdami,


		Kāpj varoņdēli trīsdesmit;


		Tur princis cēls ar vienu žestu


		Prot bargu caru valgos siet;


		Tur augstu gaisos, burvja nestu,


		Redz spēkoni, kad mēness riet;


		Vēl pāri mežiem viņus vied;


		Skumst ķēniņmeita ieslodzīta,


		Tai kalpo vilks un zvēru svīta;


		Uz slotas raganu tur redz,


		Tai piesta līdzi pati lec;


		Tur Kaščejs kalst, pie zelta stāvot;


		Tur.. Krievuzemes elpa strāvo!


		Es biju pats tur arīdzan,


		Kur jūras malā ozols šalko.


		Tur, dzerot salda medus malku,


		Tās teiksmas runcis teica man;


		No daudzām atceros vēl vienu —


		Tai šķetināšu pavedienu…


PIRMAIS DZIEDĀJUMS


		Sen pagajušo dienu zaigs,


		Vissirmās senatnības teikas.


		Gaišs Vladimiram tēva vaigs,


		Viņš dižu dēlu pulkā sveikas


		Ar draugiem dziru zālē sauc;


		Viņš meitai jaunākai, ko saudz,


		Ar kņazu Ruslanu svin kāzas —


		Un medu dzer no smagas glāzes,


		Jo līksmei viss šai dienā ļauts.


		Bez steigas paēst, krietni mielot


		Bij senču tikums; apkārt laist


		Bez steigas mēdza kausu lielo,


		Kur alus virmo, vīni kaist.


		Kauss līksmu prieku sirdīs šļāca,


		Pār malām putas plūda tam,


		Kad dzēriendevējs svinīgs nāca


		Un zemu liecās ciemiņam.


		Drīz saplūst runas šalkā vienā,


		Dūc dzīrotāju jautrais bars;


		Tad spēji dziesma dun pret sienām


		Un kokles skaņas dzirdi skar;


		Nu visi klausās. Dziesmā slavu


		Dzied Bajans daiļai Ludmilai,


		Ko Ruslans laimīgs gūst par savu, —


		Vīts Laļa kāzu vainags tai.


		Bet Ruslans, pārņemts kaisles spējas,


		Ne ēd, ne dzer vairs, iemīlējies;


		Vien ilgotajā noraugās,


		Gan dusmo, deg, gan nopūšas,


		Viņš knaiba savas ūsas skaistās


		Un nepacietīgs mirkļus skaita.


		Tumst vaigs un skumjas skatus sedz


		Trim bruņiniekiem, ko te redz


		Pie šalkojošā kāzu galda;


		Tie klusē, kausos vērdamies,


		Kas tukši sen; šķiet, dzira salda


		Vien rūgtumu tiem sirdīs lies;


		Tie neklausās, ko Bajans dziesmo,


		Un drūmās acis nepaceļ —


		Trīs sāncenši, kam asins liesmo


		Pret Ruslanu un skaudums dzeļ;


		Tiem naids un mīla sirdis sveļ.


		Tas viens ir Rogdajs, drosmīgs varons;


		Viņš Kijevu ir daudzos karos


		Ar šķēpu pratis godā celt;


		Otrs — Farlafs, vlzdegunis mēlīgs;


		Viņš dzīru varonis jo dzēlīgs,


		Bet kaujas laukā allaž pelts;


		Un pēdējs, kaislās domās grimis,


		Ir Ratmirs, hazariešu hans.


		Tiem visiem prieks šķiet mūžam rimis


		Un dzīru troksnis sveši skan.


		Lūk, mielasts galā; viesi ceļas


		No galdiem, jūk un jūkli veļas,


		Un visi jaunos uzlūko:


		Vērsts lejup līgavai ir skatiens,


		It kā tā bītos soli atiet, —


		Skauj līgavainis priecīgs to.


		Bet ēna gulst pār visu dabu,


		Jau tuvu pusnakts stunda nāk;


		Vēl viesi palicējiem labu


		Un cits pēc cita izklīst sāk.


		Kaist līgavainis līksmē saldā:


		Viņš iedomās jau glāstot maldās


		Pie kautrās meičas daiļumiem;


		Vēl lielkņazs abus skumji pētī,


		Tad tēvišķīgā mīlā svētī


		Un gaišu laimi novēl tiem.


		Lūk, līgavu pie kāzu gultas


		Jau vada drīz, un gunis dziest…


		Krīt aizkari un durvju bultas,


		Laiks Laja spuldzei krēslu kliest.


		Nu piepildītas mīlas ilgas,


		Tā ziedu vāc no laimīgiem;


		Krīt slēpējs tērps kā ēna zilga


		Uz Caregradas paklājiem…


		Vai dzirdat mīlētāju čukstus,


		Kur skūpsti skan kā avots tirs,


		Un elsas, ko, vēl sirdij pukstot,


		Dveš kautre pēdējā?… Jau vīrs


		Jauš laimes priekus elsā biklā;


		Un, lūk, tie sākas.. Pēkšņi nīgrs


		Dārd pērkons, zalgo zibšņi miglā,


		Dziest spuldze, smacīgs nokūp sērs,


		Viss satumst, it kā dzelmē vērsts,


		Un pamirst Ruslans mirklī žiglā…


		Viss norimst. Klusums apkārt baiss.


		Tad divkārt noskan dīvains sauciens,


		Kūp miglas dzelmājs pelēkais.


		Tur aizvird kāds, ar tumsu jaucies. .


		Viss atkal rimst. Pils drūmi dus.


		Stingst līgavainis šausmās kluss,


		No pieres norauš aukstus sviedrus


		Un drebēdams sev blakus ķer,


		Vēl tumsai atņemt mīļo cer..


		Bet velti! Nav tur maigās biedres!


		Viņš akli tālāk soli sper —


		Nav Ludmilas, lai kur tas tver,


		Tā laupīta pirms ausmas ģiedras.


		Ak draugi, ja kāds nelaimīgs


		Cieš bezcerīgas mīlas mokas,


		Tam dzīve dažkārt skumjās slīgst


		Un tomēr dzīvot puslīdz sokas.


		Bet, ja pēc gadiem laime nāk —


		Skaut ilgoto un nedabūto,


		Ko alcis, cik vien kaisle māk,


		Un pēkšņi mīļo, mirkli gūto,


		Uz mūžu zaudēt… Draugi, es


		Tad labāk gulstu kapenēs!


		Dzīvs tomēr Ruslans nelaimīgais.


		Bet ko gan lielkņazs tagad teiks?


		Tam ziņa cērt kā zobens stīgai,


		Viņš dusmās znotu sauc, kas sveiks.


		Sauc kopā galmu, vēsti tautā


		Un, zibšņus mezdams, bargi jautā:


		«Kur Ludmila, teic — kur?» Viņš kvēl.


		Bet Ruslans klusē. «Bērni, draugi!


		Pauž jūsu slavu kaujas lauki:


		Jel sakiet — kam vien tikums cēls —


		Kurš žēlos manu sirmo galvu


		Un nolaupīto meklēt jās?


		Kas viņu izglābs, tam kā balvu


		Tad — dzirdi, trīci nožēlās,


		Kas cirsties neprati dēļ tās! —


		Tam došu savu acuraugu


		Par sievu un vēl pusi valsts.


		Jel atsaucieties, bērni, draugi!..» —


		«Es!» aizlūst līgavainim balss.


		«Es! Es!» sauc Rogdajs elpā straujā,


		Un Farlafs, Ratmirs priecīgs sauc:


		«Mēs tūdaļ seglosim, lai kaujās


		Līdz zemes galam kumeļš trauc;


		Met malā raizes, tēvs, un bēdas,


		Mēs kņazi pārvedīsim drīz!»


		Un klusā pateicībā trīs


		Tēvs asarās un sveikas vēda


		Tiem, kuru jājiens nebūs īss.


		Tie visi četri iziet kopā:


		Iet Ruslans, smagu skumju mākts;


		Lūst sirds kā šķelta šautra stopā —


		Par līgavu, ko nepanākt…


		Kāpj visi zirgos nemierīgos,


		Gar krastu jāj, kur Dņepra spīgo;


		Drīz mīļodami tālē gaist,


		Vien putekļi tiem pēdās kaist.


		Sen nesaredz vairs aizjājējus,


		Bet lielkņazam vēl ilgi skats


		Klīst tālumā; ar stepes vēju


		Viņš domās līdzi auļo pats.


		Jāj Ruslans klusēdams un sērīgs,


		Tam prāti jūk un rēgi māj.


		Aiz viņa bramanīgs, maz vērīgs,


		It lepni slējies, Farlafs jāj.


		Viņš lielīdamies saka: «Beidzot


		Nu, draugi, esmu izrāvies


		Reiz savā vaļā! Greizi ies


		Tam milzim — viņu sastapt steidzos!


		Tad gan tur asins upes šļāks,


		Būs mīlas atriebei labs pļāvums!


		Šķēps asais, dzirksti liesmaināk,


		Jau kumeļš dedzīgs slienas stāvus!»


		Bet Ratmirs, hazariešu hans,


		Jau sapņos Ludmilu slēdz skavās;


		Viņš seglos it kā dej un skan,


		Pats reibdams asins dziesmā savā.


		Kā uguns skatiens kaislē kvēl,


		Nav zirga straujā šodien žēl;


		To brīžam triec ar traku trauksmi,


		Tad pēkšņi griež un stāvus slien,


		Tad kalnup brāž ar kaujas sauksmi.


		Drūms Rogdajs jāj un klusē drausmi,


		Baiss šķiet tam liktens pavediens…


		Tumšs nemiers ēno viņa vaigu —


		Vēl greizsirdība plosa to;


		Un bieži vien ar skatu baigu


		Viņš jauno kņazu uzlūko.


		Tā sāncenši nu augu dienu


		Pa vienu ceļu kopā jāj,


		Līdz Dņepras krastmalu arvienu


		Jau tumšāk vakarkrēsla klāj;


		No Dņepras ūdeņiem kāpj migla;


		Laiks arī zirgus pūtināt.


		Lūk, lejā ceļš! Kā šautra žigla


		Tas šķērso šo. Var savrup jāt.


		«Laiks doties katram savu gaitu,


		Lai katram liktens savs!» tie teic.


		Un zirgs bez laužņu, riksi raitu,


		Pats ceļu izvēlējies, steidz.


		Ko dari, nelaimīgais Ruslan,


		Viens klajumā, kur zvaigznes zied?


		Kā sapnis vien, kā ēna kusla


		Tev Ludmila un kāzas šķiet!


		Slīd zemu bruņu segs pār seju,


		Slīd pavada no rokām lejup,


		Un lēni tālos laukos viens


		Tavs kumeļš pusnakts rasā brien,


		Sirds izmisumā grimst bez gala.


		Tad pēkšņi priekšā klintīs ala;


		Tur gaisma spīd. Viņš zirgu sien


		Un dodas turp zem akmens sienām,


		Kas stāv kopš dabas pirmām dienām.


		Viņš sagrauzts iet un ko gan redz?


		Sēž vientulis tur sirms un vecs:


		Tam skatiens rāms un balta bārda,


		Līkst zemu lampas gaismā plecs;


		Tas kādu senu rakstu sedz,


		Ko lasot nebilst viņš ne vārda.


		«Nāc iekšā, sveicināts, mans dēls!»


		Viņš smaidot teic, kad viesi mana.


		«Jau gadu divdesmit še kvēl


		Tā vientulībā spuldze mana;


		Nu beidzot diena tā ir klāt,


		Ko sen jau viedu laika tālēs.


		Jel sēdi, klausies. Nakts drīz bālēs.


		Liek liktenis mums kopā stāt.


		Tev, Ruslan, Ludmila ir projām;


		Zūd drosme, izmisums dzen bojā;


		Bet ātri paies ļaunais laiks,


		Un atkal atplauks laimes vaigs.


		Ar cerību un sirdi drošu


		Ik šķērsli veic, nav noskumt vērts;


		Uz priekšu vien! ar šķēpu spožu


		Uz pusnakts pusi ceļu cērt.


		Tavs ienaidnieks un aplaupītājs


		Ir baigais burvis Mērapuns;


		Sen kārs uz jaunavām viņš glītām,


		Šis pusnakts kalnu pundursuns,


		Bet to nekad pa pēdām dzītām


		Nav panākusi soda guns;


		Vien tev rast taku kādā rītā,


		Pa kuru ļaunā ligzdā tiek;


		Tavs zobens burvi pīšļos trieks!


		Teikt vairāk nedrīkstu, kas darāms;


		Viss, ko tev nākamība sniegs,


		Mans dēls, ir tavā paša varā.»


		Pie veča kājām Ruslans krīt


		Un priekā skūpsta viņa roku.


		Viss pēkšņi it kā gaišāk spīd,


		Sirds nesajūt vairs tumšo moku.


		Bet mirkli atplaukušais skats


		Drīz atkal tumšā ēnā tinas…


		«Tavs skumju cēlonis man zināms,


		To tūdaļ izkliedēšu pats,»


		Teic sirmgalvis. «Tu mokies domās,


		Ka burvis viņu glāstiem skar;


		Jel esi mierīgs: šādā lomā


		Maz jaunavai viņš kaitēt var.


		Viņš zvaigznes sedz pie debess juma,


		Viņš iesvelpjas — un mēness trīc;


		Bet spītēt laika tecējumam


		Pat viņa zintis nepalīdz.


		Viņš, greizsirdībā trīcot, sargāt


		Aiz durvju bultām vien vairs māk


		Un mocīt nevarībā bargā


		To, kur nekā tas nepanāk;


		Viņš kluss ap gūstekni tur staigā


		Un nikni savu likstu lād…


		Bet, varoni, jau nakts; tev vaigā


		Ir nogurums; laiks spēkus krāt.»


		Uz mīkstām sūnām Ruslans liekas


		Pie pavarda, kas lēni dziest,


		Lai guļot spirgtums kaulos briest.


		Viņš valstās, pūš, bet nejūt miega…


		Līdz beidzot pieceldamies teic:


		«Tēvs, šonakt miegs no manis steidz!


		Nav miera sirdij, ko lai dara,


		Ne aizmigt var, ne tālāk jāt;


		Ļauj sarunā vēl spirdzināt


		Man dvēseli pie tava gara.


		Jel piedod pārdrošību, teic:


		Kas esi tu, man it kā sūtīts


		Par labvēli šeit ceļa jūtīs?


		Kādēļ še vientuļš mūžu beidz?»


		Ar skumju nopūtu un smaidu


		Bilst vientulis: «Dēls, laika loms


		Jau grimis liels, kopš tevi gaidu.


		Tāls tēvu krasts. Es dzimis soms.


		Kur svešiem nezināmas lejas,


		Kur apkārt klintis drūmas slejas,


		Tur bij mans jauno dienu rīts;


		Tur ciema lopus ganos dzinu


		Un, sila šalku piepildīts,


		Nekā es cita nepazinu.


		Bet nebij lemts, ka ilgi man


		Tur bezrūpībā dienas skan.


		Tai laikā auga ciemam tuvu


		Kā zieds, kas rotā rudzu druvu,


		Visdaiļā Naīna. Ikviens


		Starp meičām viņu daudzināja


		Par skaistāko. Reiz prcm no mājas


		Es lopus laidu kā ikdien


		Uz tālo līci meža galā.


		Man dūkas dzied. Strauts oļus trin,


		Un pēkšņi redzu: krasta malā


		Sēž daiļava un kroni pin.


		Mans liktenis te likts bij svaros…


		Tā bija Naīna, mans varoni


		Es gāju klāt — un dīvains kvēls


		Man balva bij par skatu vienu;


		Sirds juta — rīts vai vakars vēls —


		Šo mīlas liesmu pieskārienu,


		Kas reizē sāpīgs, salds un cēls.


		Jau vasara bij pagājusi,


		Kad reiz pa vidu rotaļai


		«Es mīlu tevi, Naīn!» klusi,


		Pats tvīkdams, izsacīju tai.


		Bet Naīna tik pasmīnēja,


		Tās skatiens lepnais kļuva ass;


		Tad vienaldzīgi atbildēja:


		«Gans, tevi nemīlu nemaz!»


		Un viss man kļuva drūms un naidīgs:


		Ne mežs, ne strauts, ne klinšu krūts,


		Kur jautrās ganu spēles dūc, —


		Nekas vairs nelika man smaidīt.


		Sirds kalta, nerimdama gaidīt,


		Un beidzot nodomāju es


		Tad aizceļot no dzimtenes


		Un jūrā kliedēt kaisles gūstu


		Starp vīriem, kas prot vētru sveikt;


		Tur kaujās varoņdarbus veikt,


		Lai Naīnai reiz lepnums lūztu.


		Bij drošu zvejas vīru daudz,


		Kas atsaucās uz šādu dēku.


		Drīz bruņas tēvu krastā klaudz


		Ar še vēl nedzirdētu spēku:


		Tur kaujas laivas selgā brauc…


		Ar cerībām un kaismi spriegu


		Mēs airējām, kurp vēji sauc;


		Un desmit gadus viļņus, sniegus


		Eij asins šaltīm sārtot ļauts.


		Un skrēja vēsts: dažs ķēniņš nobāl,


		Kad uzlido mans pulks kā rēgs,


		Un bruņiniekiem rindas šķobās,


		Un tie no mūsu šķēpa bēg.


		Mēs bargi cirtāmies bez bēdām,


		Tad meslus, veltes dalījām,


		Ar uzvarētiem dzīrot sēdām


		Un visi kopā līksmojām.


		Bet sirds bez Naīnas man kaisa,


		Vai kauja bij vai dzīru tvans,


		Un ilgas allaž tālē gaisa,


		Kur dzimtie somu krasti skan.


		Tad teicu: «Laiks mums doties mājās,


		Lai bruņas vadzī pakarājas


		Zem dzimto sētu lieveņiem!»


		Tā sacīju — un airi svila


		Līdz somu līča ūdeņiem;


		Un, kāpjot krastā, varoņiem


		Sirds lepnumā un priekā sila.


		Nu brīdis cerētais ir klāt,


		Nu piepildītas senās ilgas!


		Ai satikšanās dienas zilgas,


		Reiz arī man jūs atausāt!


		Pie skaistules vislepnās kājām


		Mans šķēps, ko asins rūsa klāja,


		Un zelts, un pērles — viss bij mests


		Un pats es karstas kaisles varā,


		Viens apklusušu meiču barā,


		Kur katra apskauž draudzenes,


		Mēms stāvēju kā liktens svaros;


		Bet viņa sprauda adatas


		Un vienaldzīgi teica: «Varon,


		Es tevi nemīlu nemaz!»


		Vai vērts gan stāstīt to, mans dēls,


		Ko izsacīt nav vārdiem spēka?


		Vēl tagad sirdī senais kvēls


		Kā ogles gail pēc ugunsgrēka;


		Kaut esmu viens un visam tāls


		Un dzird jau klaudzam kapu vārtus,


		Vēl tomēr sūro miņu sāls


		Rieš asaru pār sirmo bārdu.


		Bet klausies: manā tēvijā


		Ir mežos ciems, kurp reti jāj;


		Tur zveji glabā zinšu vārdus.


		Tur ezeri starp klintīm dus


		Un mūžameži apkārt slienas,


		Tie sargā sirmus zintniekus,


		Kas domu domā augas dienas


		Un, noslēpumā grimstot, klus.


		Vied viņu jausma šaušalīgā


		Gan to, kas bijis, to, kas taps,


		Un burvju varai paklausīga


		Pat mīlestība kļūst un kaps.


		Un, lūk, es, mīlas alcējs, arī


		Tad nolēmu, lai dlvie gari


		Man palīdz Naīnu reiz burt,


		Tai saltā sirdī pavasari


		Un kaislu mīlas kvēli kurt.


		Es devos tālu brīvā klaidā


		Un dziļi mežu biezokņos;


		Tur burvju zintīs gremdējos


		Daudz gadu nemanāmā laidā.


		Un beidzot nāca mirklis tas,


		Kad piecēlos es laimes smaidā:


		Man apslēpts nebij vairs nekas!


		Man vārdotāju spēks bij rokā.


		Lai mīla plaukst! Gals ilgu mokām!


		Jau uzvara pie sliekšņa skan;


		Tu, Naln, piederēsi man!


		Tā domāju — bet liktens smēja:


		Viņš atkal mani uzvarēja.


		Es, jauneklīgas skubas dzīts,


		Pilns kaislas vēlēšanās, skrienu


		Un vārdus burvju mezglā sienu,


		Lai gari nāk; mežs krēslā tīts,


		Tad cauri zibens bulta šaujas,


		Kauc gaisi, koki vaida līdz,


		Un zeme man zem kājām trīc…


		Tad pēkšņi viss ir piepildīts —


		Un redzu: vecenīte sīka


		Sēž manā priekšā sirma, līka;


		Tai kūkums dreb un deguns sīc,


		Un trūdi jau no elpas garo.


		Tā bija Naīna, mans varon!..


		Es, šausmās sastindzis un bāls,


		Uz baigo parādību vēros,


		Sev neticēdams, šaubās svēros,


		Tad raudot saucu: «Sapnis tāls!


		Vai tiešām, Naīn, tu tā esi!


		Kur jaunība un skaistums tavs,


		Kam līdzīga zem saules nav?


		Kāds jods šo lāstu tev ir nesis?


		Teic — vai ir sen, kopš toreiz pats


		No dvēseles un tevis šķīros?


		Teic, Naīn!» — «Četrdesmitais gads!)


		Un vecenei zib kautri skats:


		«Man šodien septiņdesmit dzīro.


		Ko darīt, draugs,» tā viņa ķērc,


		«Kā putni mūsu gadi skrēja,


		Reiz bijām jauni — skumt nav vērts


		Tie ziedi abiem noziedēja.


		Jo labāk, draugs, jel tici man,


		Ja prom tās palaidnību dienas;


		Es esmu sirma, tiesa gan,


		Varbūt pat kūkums plecos slienas,


		Nav vairs, kā bija, šis un tas,


		Trūkst senās dzirksts un mīlības;


		Bet toties (vecā aiztur dvesmu)


		Tev atklāšu: es burve esmu!»


		Un bija tiešām tiesa tai.


		Mēms stāvēju es viņas priekšā


		Un stulbs kā muļķis beidzamais,


		Ar visu zinti purvā iekšā.


		Bet, lūk, kur šausmas: piepildīts


		Mans būrums vigā bij, kā nākas.


		Jau sirmā dīva kaislē trīc,


		Pret mani mīla viņai sākas.


		Tā muti baigo smaidā viebj,


		Par mīlu šļupst un pretim stiepj


		Man savas izģindušās rokas.


		Jel iedomā tu manas mokas!


		Man mulsā skatiens sānis klīst,


		Tai kāss pa vidu vārdiem pinas,


		Bet kaislais stāsts kā straume līst:


		«Sirds mana beidzot iepazina,


		Kur viņas prieks, mans dārgais draugs;


		Tā mūžam maigās jūtās plauks


		Kā puķe pavasara šalkās…


		Es tvīkstu, mīļais, ātrāk skauj


		Un visu, visu baudīt ļauj…


		Nāc, mīļais, nāc, es mirstu alkās…»


		Tad viņa gurdi plakstus ver


		Un ilgošanās pilna sliecas;


		Tad manu svārku malu tver


		Un kārnām rokām tālāk tiecas…


		Es šausmās miedzu acis ciet,


		Lai neredzētu baigo rēgu;


		Tad izrāvos un kliegdams bēgu,


		Līdz zemes malai gatavs skriet.


		«Ak necienīgais!» viņa sauca.


		«Kurš cits gan rāmo mūžu jauca


		Man, nevainīgai jaunavai!


		Pats zagi Naīnai tu sirdi,


		Pats tagad nicini, vai dzirdi!


		Lūk, vīrieši! Posts pieviltai:


		Tā pati vainīga, ak vai!


		Viņš mani, nelietīgais, paved,


		Sveļ mīlas kaislībā un pamet!..


		Ak krāpnieks ļaunais! Kur mans gods?


		Gan nāks tev, meitu zaglim, sods!»


		Tā šķīrāmies. Sen apsūnots,


		Se mītu viens kopš viņām dienām


		Ar sirdi, kur viss rūgtums krāts;


		Un sirmgalvi starp akmens sienām


		Te priecē daba, miers un prāts.


		Jau kapa bedre tumša zvēro;


		Bet seno kaisli neaizmirst


		Vēl vecene un naidā vēro,


		Man atriebt alkdama, vai mirst;


		Ar ļaunu vēlo mīlu mēro.


		It visu gaišu sirds tai nīst,


		Un arī tavā ceļā, protams,


		Šīs vecās burves ienaids līst;


		Bet bēdām mūžība nav dota.»


		Ar dedzi Ruslans visu tver,


		Ko sirmais stāsta; acis spodrās


		Ne mirkli snaudā neaizver


		Un nejūt domu zibā modrā,


		Ka nakts jau rītam vārtus ver.


		Ved saule starodama dienu…


		Ar nopūtu un domu vienu


		Skauj Ruslans burvi vientuļo;


		Un cerība jau spārno to;


		Viņš ārā iet. Zviedz kumeļš raitais.


		Lēkt seglos aši Ruslans steidz,


		Cērt svilpdams piešus tālai gaitai,


		«Tēvs, neaizmirsti mani!» sauc


		Un auļo pāri stepes pļavai.


		Bet zintnieks, tāls jau kaujas slavai,


		Sauc: «Labu ceļa vēju, dēls!


		Sveiks, uzticīgais mīlai savai!


		Lai padoms mans tev sirdī kvēl!»


OTRAIS DZIEDĀJUMS

		Jūs, sāncenši par kaujas slavu!


		Lai mūžam miera nav starp jums;


		Vien nīstot ienaidnieku savu,


		Ir gūstams bargais panākums!


		Lai, noraugoties jūsu tēlos,


		Dreb pasaule un apbrīno:


		Neviens jūs pārāk nenožēlos


		Un netraucēs jums spēli to.


		Jūs, sāncenši par mūzu lauriem,


		Kas Parnaskalnā steidzat jāt, —


		Jel beidziet reiz ar skaļiem auriem


		Un ķildām ļaudis smīdināt,


		Var lamāties un rāties klusāk.


		Bet, mīlas sāncenši, jums gan


		Laiks mieru savā starpā uzsākt,


		Jo ticiet, draugi mīļie, man:


		Kam nolemts daiļavai sirds dzīlēs


		Kurt dzirksti, kurai kaisles spēks,


		To, pasaulei par spīli, mīlēs;


		Tur skaisties muļķīgi un grēks.


		Kad tālāk Rogdajs nevaldāmais


		Caur mežu, pāri miglas lāmai,


		Pilns tumšu nojautu un viens,


		No ceļabiedriem šķīries, jāja,


		Tam sāktais domu pavediens


		Ne mirkli prātus neatstāja.


		Sirds rūgtā kaitumā tam pukst,


		To tirdī kāda ļauna steiga;


		Un jātnieks krēslā nikni čukst:


		«Nost šķēršļus… Nositīšu… Beigas.


		Ei, Ruslan, saturies!.. Lai cieš,


		Lai paraud asaras tad mīļā…»


		Viņš spēji zirgu apkārt griež,


		Pa pēdām auļo nakti zviļā.


		Tai laikā Farlafs drosmīgais,


		It saldi nosnaudies, kad gaiss


		Vēl glauž ar rīta vēsmu maigu,


		Bij sēdies rāmi pusdienot


		Pie strauta pavēnī, lai svaigu


		Gars atkal atspirgumu rod.


		Te pēkšņi redz: kā vētra baiga


		Brāž jātnieks, šķēpu vicinot;


		Un — netērēdams velti laika —


		Lec Farlafs seglos, pamezdams


		Gan smagās bruņas, šķēpu, cimdus,


		Gan pusdienu, un mūk ar dimdu,


		Bet jātnieks auļo pakaļ tam.


		«Hei, bēgli gļēvulīgais, stāvi!»


		Dzird Farlafs, domādams jau nāvi.


		«Vai nemitēsies, nelga, jozt!


		Vienalga — galvu raušu nost!»


		Bet Farlafs, pazīdams Rogdaju,


		Triec kumeļu, cik vien tas nes,


		Un, auļodams pār stepes klaju,


		Jau atvadās no pasaules.


		Tā dažkārt zaķis, celts no snaudas,


		Miedz bailēs ausis un, cik jaudas,


		Pār purva ciņiem, laukiem skrej


		No suņa, kas tam pēdās rej.


		Un gadījās, ka vielā tajā,


		Kur trauca varons, baiļu vajāts,


		Vēl kusa saulē vēlīns sniegs


		Un gravās plūda ūdens lieks.


		Kad pavīd lēznie urgas krasti,


		Zirgs, krēpēm plīvot, saslien asti,


		Rauj lauzni, krākdams sakož to


		Un duļķu straumi pārlido.


		Bet lepnais jātnieks kājām gaisā


		Smags netīrajā grāvi krīt


		Un tajā pašā mirkli taisās


		Jau nāvē acis aizdarīt.


		Lūk, Rogdajs gravai gluži blakām,


		Jau šķēpu atvēzējis plecs;


		«Tad mirsti, gļēvuli!» viņš saka…


		Un pēkšņi Farlafu tur redz;


		Viņš skatās vēl — šļūk rokas lejup,


		Un izbrīns, dusmas, niknums skrien


		Pār viņa savalbīlo seju;


		Tad, zobus griezdams, zirgu slien


		Un sašutumā projām maldās;


		Jāj pikts un niknumā vai plīst,


		Un tomēr… tomēr jāatzīst —


		Pats sevī smieklos tikko valdās.


		Tā jādams tālāk, pakalnā


		Viņš sastop vecenīti sīku,


		Tik tikko dzīvu, sirmu, līku.


		Ceļ savu ceļa kūju tā


		Un rāda jāt uz ziemeļpusi.


		«Tur viņu meklē,» saka klusi.


		Un Rogdajs priekā uzliesmo,


		Pats nāvei pretī aizjoņo.


		Bet mūsu Farlafs? Guļ viņš grāvī,


		Bez elpas bailēs dreb un pukst;


		«Vai esmu dzīvs?» viņš sevī čukst.


		Kur sāncensis, kas draud ar nāvi?


		Un pēkšņi tur, kur galvas gals,


		Skan vecenītes kapa balss:


		«Puis, celies nu un palaid riksi;


		Neviena vairs tu nesatiksi;


		Lūk, te tavs kumeļš arīdzan —


		Jel celies, celies, klausi man!»


		Kur negribēdams kaunu liksi? —


		No grāvja rāpus varons nāk,


		Vēl tramīgs apkārt skatus raida,


		Tad pūš un atelpodams vaida:


		«Gods dievam, kauli kustēt sāk!»


		«Jel tici,» vecene tad saka,


		«Nav Ludmilu tik viegli gūt;


		Ved ļoti tālu viņas taka;


		Ne tev, ne man tur neaizkļūt.


		Un klaiņot tā nav lāga drošums;


		Kas zina, kurš tev dūci kaļ?


		Tālab es padomu tev došu;


		Jāj lēnītiņām atpakaļ,


		Tev ciems pie Kijevas; lurp dodies


		Viens klusā ligzdā padzīvoties


		Bez bažām, laiks tev paies drīz;


		Gan Ludmila mums nezudīs.»


		To teic un pagaist. Nešauboties


		Jau varonis ir zirgam klāt


		Un prātīgs steidzas mājup jāt;


		Pavisam aizmirst kaujas slavu,


		Par kņazi aizmirst padomāt;


		Vai dzird viņš pēkšņi šalcam kļavu,


		Vai zīle spurdz, vai avots līst —


		Viņš dreb un baiļu sviedrus svīst.


		Tai laikā Ruslans auļo tālu,


		Caur mežiem jāj, pa laukiem jāj;


		Viņš sapņos skata seju bālu —


		Tur Ludmila ar skumjām māj.


		Viņš čukst: «Kā glābt man mūža draugu?


		Kā atrast mīļo acuraugu?


		Vai smaidīs vēl tavs gaišais vaigs?


		Vai skanēs vēl tavs sauciens maigs?


		Vai arī lemts tev burvja varā


		Uz mūžu dzīves prieku nīst,


		Līdz vecumdienu novakarā


		Tavs jaunavīgais daiļums vīst?


		Vai varbūt sāncensis gūs laimi


		Par postu man?… Nē, nē, tie zaimi!


		Vēl šķēps man uzticīgais skan,


		Un nav vēl cirsta galva man!»


		Reiz vakarā, kad krēsla klāja


		Jau ceļu, mūsu varonis


		Gar stāvu upes krauju jāja.


		Gaiss bija kluss. Un pēkšņi viz


		Gar galvu bulta aizšalkdama,


		Aiz muguras dzird troksni, lamas,


		Un pakavi pret plienu klaudz.


		«Hei, stāvi!» barga balss tur sauc.


		Viņš atskatās: lūk, pāri laukam


		Ar piķi paceltu kā auka


		Brāž jātnieks; tūdaļ pretim griež


		Tam zirgu kņazs, tver šķēpu saujā.


		«Ahā! Man sen jau delnas knieš!»


		Ar naidu jātnieks vārdus sviež.


		«Nu, draudziņ, stājies nāves kaujā!


		Šai vietā varēsi tu būt,


		Tad lūko līgavas sev gūt.»


		Nu pazīst Ruslans to, kas rājas;


		Viņš, dusmās svildams, zirgu slien..


		Bet, draugi, jaunavai kā klājas?


		Lai varoņi nu paliek vien,


		Par tiem vēl turpināsim runu.


		Jo sen jau reize, manuprāt,


		Par daiļo kņazi padomāt


		Un ļauno burvi Mērapunu.


		Es, savu sapņu tēlu draugs,


		Jau stāstīju, ne visai kautrais,


		Kā tonakt līdzi zibens šautrai


		No skavām Ruslanam tik jauks


		Un kārots zuda mīļās plaukums


		Un miglā pagaisa tās augums.


		Ai Ludmila! Kad ļaundaris


		Ar spēku, kuram klausa viss,


		No kāzu gultas tevi rāva,


		Kā viesuls gaisos uzlaidās


		Caur dūmaku un tumsu blāvu


		Un pēkšņi kalnos atradās —


		Tu šausmās maņu pazaudēji


		Un ļaunā burvja mājoklī,


		Kur pāri kalnu migla klīst,


		Jau gulēji pēc mirkļa spēja.


		No savas būdas sliekšņa tā


		Es bieži redzu vasarā:


		Skrien vistu mājas sultāns brašais,


		Mans gailis, kādai vistai ašai


		Pār sētu pakaļ; panāk to


		Un, saldā kaislē spārnus plētis,


		Jau gatavs apskaut cerēto;


		Bet gaisos viltīgs pāri klētij


		Jau cāļu zaglis senais slīd —


		Liels, pelēks vanags; laižas lidu,


		Tad, notēmējis sētas vidu,


		Kā zibens pēkšņi lejup krīt.


		Tad paceļas un lido projām.


		Ir baigās ķetnās jāiet bojā


		Tai nelaimīgai, ko viņš nes.


		Un velti sauc pēc draudzenes


		Vēl gailis, saltu šausmu vajāts,


		Un ilgi bēdās spārnus sit…


		Vien daža spalva lejup rit,


		Ko atnes vējš no debess klajās.


		Līdz ritam jaunā kņaze tā


		Guļ dziļā nesamaņā klusi,


		Kā smagā miegā aizmigusi;


		Tad beidzot acis nomodā


		Tā paver, sapni piesarkusi


		un mulsa baigā nojautā;


		Sirds viņai glāstu iztvīkusi,


		Un kļaujas tā uz drauga pusi.


		«Kur esi, mīļais vīrs?» tā čukst,


		Tad pēkšņi apjauš, bailēs šņukst,


		Sirds stāj un atkal skaļi pukst.


		Kur, Ludmil, tava kāzu telpa?


		Guļ maigā jaunava bez elpas


		Uz krāšņiem dūnu spilveniem


		Zem liela, grezna baldahīna,


		Kur lejup aizkars rotāts tinas;


		Mirdz bārkstis pēļiem pušķotiem,


		Mirdz visur apkārt zelta audums


		Un dārgakmeņi vizuļo,


		Un vīraks zils ar vieglu jaudu


		No dārgiem traukiem izgaro.


		Ir diezgan… nav vairs jāapdvesmo


		Šī telpa, kas kā dzeja skan:


		Šeherezada stāstos gleznos


		Sen aizsteigusies priekšā man.


		Bet prieka nav par telpu grezno,


		Ja drauga balss tur neatskan.


		Trīs jaunavas kā brīnums skaistas


		Tad ietērpos, kas saulē laistās,


		Pie kņazes klusi ieradās


		Un cieņā zemu noliecās.


		Tad viena gaitā vieglā gāja


		Tai klāt un, gluži nemanot,


		Jau zelta matus sasukāja


		Un pīnē sapina (kā prot


		Vēl daudzas arī mūsu dienās),


		Šo košo vītni kronī vienā


		Ap bālo pieri apvijot.


		Aiz pirmās, kautri slēpjot skatu,


		Bij otra klāt ar tērpu platu;


		Un zilgs kā debess sarafāns


		Skauj Ludmilu kā zieda zvans.


		Tad šķidrauts, caurspīdīgs kā migla,


		Sedz zelta cirtas, krūtis tiklas


		Un maigos plecus arīdzan.


		Tērps nenovīdīgs skūpsta kāri


		Tos daiļumus, kas laimi ver,


		Un kājiņas kā dūju pāri


		Jau vieglas kurpes skavās tver.


		Tad pēdējā no kalpotājām


		Steidz kņazei pērļu jostu siet.


		Un neredzama dziedātāja


		Tai visu laiku dziesmas dzied.


		Bet velti viss: ne pērļu liesmas,


		Ne sarafāns, ne rotas tās,


		Nedz arī jautrās glaimu dziesmas


		Tai sirdi neiepriecinās.


		Un velti spogulis sauc vērot,


		Cik viņa daiļa, tērps cik skaists;


		Tumst skatiens skumjais, lejup laists,


		Un viņa klusē, viņa sēro.


		Bet tiem, kas atziņas sev krāj


		Un siržu dziļumos spēj lasīt,


		Tiem, protams, nav vairs jāatklāj,


		Kā sievieti var skumjās pazīt:


		Ja aizmirst spoguli tā nest


		Un paslepus, kā ieradusi,


		Pat asarās tur skatu mest,


		Tad nav pa jokam noskumusi.


		Jau Ludmila ir viena, lūk,


		Un domas neziņā tai jūk.


		Pie logu režģa piegājusi,


		Tā drūmo āru vēro klusi,


		Un skatiens skumjš tai tālēs slīd.


		Viss stindzis. Sniegu lejas saltas


		Kā spoža sega tālu spīd;


		Stāv drūmu kalnu pieres baltas,


		Pār aizām ledus šķautnes slej


		Un klusē pāri pasaulei.


		Nav redzams mājoklis, ne dūmi,


		Nedz gājējs sniega klajumos;


		Un stāv bez atbalss kalni drūmi,


		Jo netaurē tur mednieks drošs;


		Vien paretam ar žēlu vaidu


		Skrien viesulis pār sniegu klaidu,


		Un sirmās debess pamalē


		Tas kailos kokus paauklē.


		Ar šausmu izmisuma raudām


		Sedz acis Ludmila un jautā,


		Kas gan ar viņu tagad būs!


		Tad kaltās durvis steidzas grūst,


		Bet tās ar melodiju jauku


		Jau atveras — un ziedu plaukums


		Aiz sliekšņa gaida. Burvīgs dārzs:


		Daudz brīnišķāks par tiem, ko spēja


		Reiz uzburt Armida; tāds ārs,


		Par kādu sapņot nevarēja


		Pat ķēniņš Zālamans, nedz tie,


		Kas Taurijā reiz bija kņazi.


		Zaļš ozolmežs, aiz kura pazib


		Gan krūmi, ziediem greznotie,


		Gan palmu alejas un lauri,


		Kur apelsīni atmirdz cauri


		Kā zelts, un ūdens spoguļos,


		Ap kuriem zaļo krāšņi mauri,


		Redz dzidri atspulgotus tos;


		Pār birzīm, pakalniem un lejām


		Kā uguns pavasaris zied,


		Un maija vēsma elpo sejā,


		Un krūmā lakstīgala dzied;


		Šalc gaisos fontāni; kā sudrabs


		Mirdz strūklas saules vizuļos;


		Redz apkārt tēlu sejas gudras;


		Tie dzīvi šķiet; pats Fidijs tos


		Ar skaudību še apbrīnotu,


		Un savu spožo kaltu kvēls


		Šis Palladas un Fēba dēls


		Prom aizmestu kā lieku rotu.


		Te ūdens kritums, šalkdams notuļ,


		Pār marmorklintīm sārtām krīt


		Ar straumi saules apstarotu;


		Tur strauti koku ēnā slīd


		Un nebeidz klusas čalas vīt.


		Lai vēsumu un mieru dotu,


		Māj zilas lapenes šur tur


		Caur mūžam zaļojošo jumu;


		Un visur spožu elpojumu


		Gar takam krāšņie ziedi bur.


		Bet raugās Ludmila bez prieka


		Un tālāk vientulīga iet;


		Tai visa greznība ir lieka,


		Un velti apkārt rozes zied.


		Tā pati nezina, kurp klejo,


		Visapkārt burvju dārzam ejot,


		Vien drūmām domām vaļu ļauj


		Un brīžam stājas, asras lejot,


		Un kokam plecu skumji kļauj.


		Tad pēkšņi viņas daiļais skatiens


		Kļūst možs; tā lūpām pirkstu spiež;


		Kāds nodoms baigs, bet tiešām patiess


		Tai prātā dzimst.. Taks sānis griež:


		Lūk, loka tiltiņš dziļai dzelmei


		No klints uz klinti pāri ved;


		Iet Ludmila — un asru svelmei


		Par spīti skatu lejup met;


		Sit izmisumā sev pret krūti


		Un viļņos, kas ar putām krīt,


		Sev nolemj galu padarīt, —


		LTn tomēr, lai vai cik tas grūti,


		Pa taku tālāk viņa slīd.


		Tā Ludmila visdaiļā mana,


		Kopš rīta nebeigdama skriet,


		Jau sāka gurt — bij raudāt gana —


		Un sevī nodomāja: šķiet,


		Jau būtu laiks! Un maurā sēdās —


		Un pēkšņi telts tai pāri zied,


		Glauž vēsums vaigu vieglām vēdām,


		Un pusdiengalds ir priekšā klāts


		Ar gardu viru pilniem traukiem;


		Un klusi arfu spēlē kāds,


		Pats neredzams aiz ziediem jaukiem.


		Sēž jaunā kņaze izbrīnā,


		Bet pati sevī domā tā:


		«No mīļā tālu, valgos dīvos,


		Vai vērts man pasaulē vairs dzīvot?


		Ai tu, kas ļaunām kaislībām


		Te mani valdzini un tirdi!


		Es mūžam nepadošos tām


		Un nomirt pratīšu, vai dzirdi!


		Man nevajag ne tavas telts,


		Ne mielasta, kas galdā celts!


		Es neklausīšos tavos niekos


		Un nomiršu, lai līst vai zelts!»


		Tā domāja — un sāka iekost.


		Kad kņaze ceļas, mirklī telts


		Un viss, kas greznos traukos smelts,


		Un arfas skaņas… pēkšņi zuda;


		Viss atkal kluss, ved taka gluda,


		Un atkal Ludmila tur klīst


		No birzs uz birzi dārzos viena,


		Līdz pamazām jau krēsla līst


		Un mēness kāpj virs mežu sienas.


		Kāpj miglas vāls no lejām liegs


		Un pāri siltiem krūmiem lokās,


		Un kņazei neviļus nāk miegs;


		Te pēkšņi neredzamas rokas


		Kā maigas ziedu pīpenes


		To gaisos ceļ uz vēju bultas,


		Uz krāšņo pili projām nes


		Un lēnām nogulda uz gultas,


		Caur rožu smaržām, kas te 1ās,


		Uz skumju segas vientuļās.


		Trīs jaunavas ir tūdaļ blakām,


		Tās negaida ne vārda sakām


		Un kņazei tērpu noģērbt steidz;


		Bet viņu sērais skatiens teic,


		Tāpat kā dīvā klusēšana,


		Par līdzjūtību, ka nav gana


		Vēl liktenim, kas vājos veic.


		Bet pasteigsim: ir roku naigu


		Jau kņaze noģērbta, un skauj


		Vien krekliņš balts tās stāvu maigu,


		Kad spilvenos tā noliek vaigu


		Un miegam sevi apņemt ļauj.


		Ar nopūtu vēl palocījās


		Trīs meičas, tad kā ēnas vijās


		Tās projām, durvis aizdarot.


		Ko gūstekne lai darīt prot?


		Tā dreb kā lapa, dvašu aiztur,


		Trīc krūtis, nobāl vaiga skaistums,


		Un pirmais miegs no plakstiem gaist;


		Tā paliek nbmodā un klausās,


		Un skatiens, tumsā vēries, kaist…


		Viss klusu! Mirkļu gaitā gausā


		Vien pašas sirds tai atbild trauslā. .


		Un liekas… klusums it kā čukst;


		Šķiet, zogas kāds pie viņas gultas;


		Slēpj kņaze galvu segās, šņukst,


		Un pēkšņi.. šausmas!.. tiešām bultas


		Tur klaudz… kāds tūdaļ iekšā bruks..


		Jau durvis ver. Un mirkli vienā


		Kļūst gaišs. Sirds kņazei baigi pukst;


		Bez vārda lepnā rindā ienāk


		Ar šķēpiem, paceltiem pret sienām,


		Tur moru pulks no apsardzes;


		Pa divi blaku, lielā skaitā,


		Uz spilveniem tie cēlā gaitā


		Jo lielu, sirmu bārdu nes;


		Tai pakaļ, lepni slējis kaklu,


		Ar skatu, augstprātībā aklu,


		Pa durvīm kuprains pundurs nāk:


		No viņa galvas, kaili skūtas,


		Ko grezno naktscepure šūta,


		Šī milzu bārda diži aug.


		Viņš tuvojas; un raugi: jau


		Ir gluži klāt, kad pēkšņi kņaze


		Lec augšā, naktscepuri rauj


		Nost kuprim, dusmām vaļu ļauj


		Un, dūri celdama kā nazi,


		Tik skaņi bailēs brēc un bļauj,


		Ka visi mori saplok mazi.


		Zem plaukstām kupris galvu kļauj,


		Par pārbiedēto kņazi bālāks;


		Tad, ausis spiezdams, tiecas tālāk


		Kur mukt, bet savā bārdā, lūk,


		Pats sapinas un klūp kā postā;


		Jo ceļas, jo vēl vairāk jūk,


		Bet mori velti skrien un stostās,


		Cits citam sauc un vaigus viebj,


		Tad beidzot klēpī kupri vīsta


		Un ārā atšķetināt stiepj;


		Vien paliek naklscepure nīstā.


		Bet kā gan varonim nu iet?


		Jūs atceraties mirkli straujo?


		Tver ātrāk savu otu ciet,


		Orlovski, glezno pusnakts kauju!


		Zem mēness gaismas sacirtās


		Tur varoņi uz takas skaudras;


		Šķiet, sirdis dusmās tūdaļ stās —


		Jau pīķi lūst kā vieglas šautras,


		Lūst šķēps pret šķēpu, nikni brāzts,


		Pār krūšu bruņām asins nopil,


		Brīkš drazās vairogi un stopi…


		Tad viņi zirgos satvērās;


		Melns pajūk kuls uz vietas tās,


		Kur zirgs pret zirgu nikni slienas;


		Bet varoņi tā sagrābās,


		Ka brīdi dvašas nav nevienam


		Un velti gaisu tvarsta nāss —


		Kā dzelzīs abi saslēdzās;


		Stingst locekļi tiem, cieši žņaugti,


		Kā uguns kvēle dzīslās rit,


		Pret sirdi sirds kā akmens sit —


		Gurst abi, laužot nepārtraukti, —


		Drīz vienam krist… Te pēkšņi strauj


		Ar milzu spēku Ruslans rauj.


		No segliem pretinieku baigo,


		Pār galvu ceļ, pār klinti kļauj —


		Un dzelmē met, kur viļņi zaigo:


		«Ej bojā! tu, kas mīlu maigo


		Ar ļaunu skauģa sirdi grauj!»


		Tu, lasītāj, jau uzminēji,


		Ar ko te Ruslans kāvās bargs:


		Tas Rogdajs bij, kas smiedams lējis


		Daudz asins, kijeviešu sargs,


		Gūt Ludmilu ar ļaunu skrējis.


		Gar Dņepras krastiem bij līdz šim


		Viņš pēdas dzinis sāncensim;


		Tad panācis — bet veiksmes slava


		Te bēg no lolojuma sava,


		Un seno kauju varonim


		Šeit pēdējs dienu solis dim.


		Un vēlāk dzirdams bija stāstos,


		Ka Rogdajs redzēts viļņu klāstos


		Jo daiļas nāras skāvienos;


		Tā viņu paņēmusi glāstot


		Sev līdzi tumšos dzelmeņos.


		Un gadiem vēl pa nakti blāvu


		Tur manīts krastā klejojam


		Kāds spoks ar baigu milža stāvu


		Par šausmām dažam zvejniekam.


TREŠAIS DZIEDĀJUMS

		Jums velti ēnā slēpties bija,


		Kur draugiem vien zib jūsu dzirksts,


		Ai manas dziesmas! Pamanīja


		Jūs tomēr skauģa baigais pirksts.


		Jau kritiķis velk pierē rievu


		Un jautā: kā var jēgas jaukt?


		Kā Ruslanam es drīkstu sievu —


		It kā tās laulātam par nievu —


		Par jaunavu un kņazi saukt?


		Tu redzi, lasītāj mans labais,


		Kā māk te ļaunums indi sēt!


		Teic, pēlēj, pats, ja spītē dabai,


		Nu ko un kā man atbildēt?


		Tu sarksti, nelga, dievs ar tevi!


		Var sarkt — par to es nestrīdos;


		Es patiesībai ziedu devis


		Un klusu ciešot mierinos.


		Tu gan, Klimēna, sapratīsi,


		Tavs skatiens gurdi lejup slīgs,


		Jo Himenejs, kā varā trīsi,


		Tev sen jau sirdij apnicīgs…


		Es redzu asaru tev ritam


		Uz manām rindām; sarksti tu


		Un nopūties; bet kam vēl citam


		Gan velti šādu nopūtu?


		Jel sargies, greizsirdīgais! Stopā


		Liek Amors bultu, īgne skumst;


		Tiem sen jau gatavs abiem kopā


		Tev pierei kauna rotājums.


		Jau drūmo kalnu ledus gālēs


		Sen atmirdz rīta sārtā guns;


		Bet pili klusums valda zālēs.


		Ar īgnu skatu Mērapuns


		Bez naktscepures, rīta svārkā


		Pikts žāvājas vēl gultā dārgā;


		Ap sirmo bārdu vergu daudz


		Ar bijāšanu klusot strādā,


		Un kaula suka maigi saudz


		Tās kuplumu, par viļņiem gādā.


		Un bezgalīgo ūsu gods


		Tiek celts, tās notaļ iesvaidot


		Ar austrumzemju smaržām smalkām,


		Lai gredzenos var glītos griezt.


		Te pēkšņi, nez kur gadījies,


		Pa logu spārnots pūķis talkā:


		Dzelzs zvīņas dārd, un liesmo nāss;


		Tad, pārsteigumā visiem skatot,


		Viņš mirklī liecās lokos platos


		Un Nalnā tad pārvērtās.


		«Es sveicu amatbrāli viedu,»


		Teic viņa, zemu palokās,


		«Sen Mērapuna slavu ģiedu,


		Nu sastapties reiz gadījās.


		Ir nejausts liktenis mums licis


		Iet kopā- naida tekas tās;


		Jo tev draud briesmas: tiešām tici!


		Drīz negaiss tev virs galvas stās;


		Bet mana sirds par jutu zaimu


		Pēc atriebšanas sen jau kliedz.»


		Ar vaibstu viltīgu un glaimu


		Tai pundurkrupis roku sniedz:


		«Ai cēlā Naīna! Šo domu


		Un vienošanos sveicu es.


		Mēs piesmiesim to nelgu Somu;


		Bet viņš gan mani nebiedēs;


		Vājš pretinieks man draudēs velti,


		Jo ir man dīvains talismans:


		Šai bārdā milzu spēki smelti,


		Un pagaidām tā pieder man.


		Kamēr tās sirmo matu klāsts


		Nav cirsts ar vienu šķēpu baigu,


		Nedz varoņspēks, nedz burvju lāsts


		Spēj draudot stāt pret manu vaigu


		Un manu darbu postā gāzt;


		Man paliks Ludmila uz laikiem,


		Bet Ruslans dzīvs to nesastaps!»


		Šņāc ragana ar smiekliem baigiem:


		«Tam nolemts kaps! Tam nolemts kaps!»


		Trīs reizes dvašu pūš no vaigiem,


		Trīs reizes kāju grīdā sper —


		Un puķi aizlido caur tvaikiem.


		Tērps spožais zelta mirgu ber,


		Kad burves iedvesmotais burvis


		Pie kājām gatavs vēlreiz mest


		Tai, kuru sargā drošas durvis,


		Pats sevi, ūsas, verdzenes.


		Un dodas, izgreznojies koši,


		Uz viņas galu bārda droši;


		Ver durvis — klusums viņu sveic:


		Tur kņazes nav. Viņš dārzā steidz,


		Pa mežu skrien, gar žogu raugās,


		Pie ezermalas, klinšu spraugās,


		Zem tilta, visās lapenēs…


		No kņazes it nekur ne vēsts!


		Kā aprakstīt man viņa vaigu


		Un dusmas, ierēcienu baigu!


		Viņš trakā izmisumā sten


		Un visu sardzi kopā dzen:


		«Šurp, vergi, ātrākie par vējiem!


		Lai uguns jūsu pēdās kūs!


		Man Ludmilu še sameklējiet!


		Tūlīt uz vietas! Dzirdiet jūs!


		Ja ne — es netērēšu vārdu, —


		It visus nožņaugšu ar bārdu!»


		Vai lasītājs man nejautās,


		Kur daiļava ir palikusi?


		Tā augu nakti brīnījās


		Un raudāja, un smēja klusi.


		No bārdas viņai bija bail,


		Bet pēkšņi Mērapuns tai jocīgs


		Bij licies; un, ja smiekli gail,


		Tad reizē bailes nespēj mocīt.


		Kad ausa rīts pēc rēgiem tiem,


		Jo agri Ludmila bij kājās,


		Un neviļus bij jāapstājas


		Pie lieliem, dzidriem spoguļiem;


		Un neviļus tai zelta mati


		Virs pleciem baltiem jāpašķin;


		Un neviļus jau roka pati


		Tos nevērīgi pīnē pin;


		Tad nejauši pa rokai gadās


		Ir tērps, ir greznais rotājums;


		To uzģērbj; tomēr neatvadās


		No spoguļiem; mazlietiņ skumst


		Un turpat paraud; skatiens tumst,


		Bet stiklā raugās nenoguris;


		Un pēkšņi domas rosmi rod:


		Tai prātā ienāk pielāgot


		Sev Mērapuna naktscepuri.


		Neviens te neredz; daiļavai


		To paķert — tikai rokas sviediens…


		Bet septiņpadsmit gados tai


		Ikviena galvas sega piedien!


		Un pielaikot arvien ir prieks!


		Ņem Ludmila un groza steigā —


		Uz pieres, taisni, šķērsu liek.


		Tad ačgārni vēl sagriež beigās.


		Kas nu? Ai seno teiksmu dīvs!


		Gaist Ludmila no spoguļstikla!


		Griež apkārt — tēls ir atkal dzīvs,


		Stāv pati Ludmila tur bikla;


		Liek ačgārni — un atkal gaist;


		Ņem nost — stāv spogulī! «Nu skaisti!


		Paldies tev, burvi spocīgaisl


		Neviens vairs nespēs mani aiztikt,


		Vairs briesmas mani neuztrauc!»


		Un, priekā sarkstot, jaunā kņaze


		Ņem burvja naktscepuri mazo


		Un ačgārni sev galvā mauc.


		Bet laiks par varoni teikt vārdu,


		Jo ilgi ņemties nepiedien


		Ap naktscepuri un ap bārdu,


		Kad Ruslans pamests gluži viens.


		Pēc bargās kaujas ar Rogdaju


		Viņš cauri biezam mežam klīst


		Un uzjāj kādu lielu klaju,


		Kad sāk jau rīta gaisma svīst.


		Ar trīsām Ruslans apkārt rauga:


		Viņš stāv uz sena kaujas lauka.


		Cik tālu saredz — bruņas rūs,


		Un balo kauli, pīšļos grūst.


		Guļ izmētāti stopi, makstis,


		Gan segli, vairogs, zālē slēpts,


		Vēl kaulu riekšā satverts šķēps;


		No bruņu cepures aug laksti,


		Tur iekšā trūdošs galvaskauss;


		Un tālāk milzīgs jātnieks nogāzts


		Ar visu zirgu zemē snaust;


		Tam apkārt smilgas rāmi lokās;


		Dažs pīķis slejas, dziļi dzīts,


		Stāv, slīpi ieurbušās, šautras;


		Ikvienai kāts ar vīniem vīts,


		Un tuvu liecas lapas kautras…


		Dziļš klusums. Miers. Vien saules rīts


		Dedz nāves laukā dzirkstis skaudras.


		Ar skumju skatu lūkojas


		Kņazs apkārt, zirgu pieturējis.


		«Ai drūmais lauks! Jel saki — kas


		Ar miroņkauliem tevi sējis?


		Kur zviedra agrāk kumeļš raits,


		Kas asinskaujā tevi mina?


		Kur rodams vīru vārds un skaits,


		Kas šeitan nāvi iepazina?


		Kādēļ tu klusē, drūmais lauks,


		Ar aizmirstības kūlu klājies?


		Varbūt ir mani turpu sauks,


		Kur laiku tumsā pagaist gājiens.


		Varbūt ir Ruslanu reiz klās


		Tā velēnas zem klusām kļavām,


		Un Bajāni uz stīgām savām


		Par viņu dziesmas nedziedās!»


		Bet atcerējās Ruslans drīz,


		Ka "derīgs šķēps tam nepieciešams;


		Kopš kaujas, kas vēl sirdi trīs,


		Viņš jāj bez ieroča patiešām.


		Viņš sāk pa lauku apkārt iet,


		Pa krūmiem, miroņkaulu kaudzēm;


		Un bruņas, kur jau rūsa zied,


		Un šķēpi, pīķi iesāk klaudzēt,


		Ko lūkodams viņš pacilā.


		Skarbs troksnis kluso stepi satrauc,


		Viss brūk un šķind, kur ķeras klāt;


		Ir beidzot vairogs pīšļiem atrauts,


		Vēl bruņu cepure un rags,


		Bet šķēps neviens nav diezgan smags.


		Viņš cilā tos un smilgas patrauc,


		Ar vienu otru vēzējot;


		Bet visi viegli tie un mazi,


		Jo kņazs nav tāds kā daži kņazi —


		īsts milzis, kādu reti rod.


		Lai tomēr būtu kaut kas rokās,


		Viņš pīķi ņem, kurš mazāk lokās,


		Uz krūtīm krietnas bruņas klāj


		Un tālāk savu ceļu jāj.


		Jau vakars. Nobāl rieta sārtums;


		Pār zemi, kas jau dusā rimst,


		Ver zila migla krēslas vārtus,


		Un debesmalā mēness dzimst.


		Tumst stepe. Vientulīgu teku


		Jāj domīgs Ruslans. Nakts jau zilst.


		Viņš pēkšņi redz: caur miglu milzt


		Tam priekšā paprāvs kalna cekuls,


		Un kaut kas baismīgi tur krāc.


		Viņš tuvāk jāj, vēl tuvāk — mana:


		No kalna skan kā elpošana.


		Bet Ruslanam ir mierīgs prāts,


		Viņš vēro, uzmanīgi klausās;


		Vien zirgs kļūst tramīgs, dreb un ausās,


		Sāk stāvus slieties, klusu krāc


		Un nesper soli tumsā baismā,


		Spurst krēpes nikni gaisā tam.


		Tad mēness izpeld mākoņplaismā,


		Un kalns kļūst skaidri saredzams:


		Stāv priekšā mūsu jātniekam


		Dižs brīnums blāvā mēness gaismā.


		Kā vārdos krāsas lās lai dedz?


		Kņazs milzu galvu dzīvu redz.


		Tai acis dziļā miegā vērtas;


		Tā krāc — un, augslu.gaisos svērtas,


		Kust spalvas bruņu cepurei,


		Kā milzu ēnas plīvodamas.


		Tai mēness vizmu pāri lej,


		Un drūmā stepe tai viss pamats,


		Pār kuru slejas tā kā sargs


		Un savā drausmīgajā dailē


		Stāv pretim Ruslanam kā bargs


		Un milzīgs cilnis ceļa ailē.


		Kņazs pārsteigts dodas galvai klāt


		Un grib no miega modināt.


		Vispirms viņš apkārt jāj to vietu


		Un noslēpumu apbrīno,


		Zem pašas nāss tad zirgu pietur,


		Ar pīķi pakutina to.


		Un galva, viebdamās no snaudas,


		Sāk žāvāties, ver acis, šķauda…


		Brāž viesulis no šķavu jaudas,


		Un stepe bargā vētrā dim;


		No ūsām, skropstām, uzacīm


		Bars iztraucētu pūču ceļas,


		Pār birzīm šķavu atbalss veļas;


		Zirgs zviegdams danco, projām pūsts,


		Pats jātnieks seglos gandrīz lūst;


		Tad pērkonbalsī atskan sauciens:


		«Kurp, neprātīgais varon, traucies?


		Jāj atpakaļ, ja dzīvot prieks!


		Man tevi aprīt — tīrais nieks!»


		Pār plecu Ruslans skatās smīnot,


		Ar varu zirgu valda ciets


		Un lepni drasē izaicinot.


		«Ko vēl tev? Taisies vien, ka tiec!»


		Sauc galva, pikta jau patiesi,


		«Lūk, uzgrūdis man liktens viesi!


		Klau, vācies prom, kur klusāks kakts!


		Es gribu gulēt, sen jau nakts,


		Ardievu!» Ruslans drošsirdīgais,


		To nievu dzirdot, dusmas ģied


		Un, jādams tuvāk iedomīgai,


		Sauc: «Tukšā galva, klusu ciet!


		Sens teiciens piestāv te uz mata:


		Maz smadzeņu, kaut piere plata!


		Es jādams diži nelielos,


		Bet cīņā cērtu gabalos!»


		Tad galva, saniknota īsti,


		Sāk sašutumā elpu rīstīt,


		Un dusmās piepampst viņas vaigs;


		Ku uguns zibšņo acu skati,


		Dreb putas lupas, vērtas plati,


		No ausīm, nāsīm ceļas tvaiks;


		Tad pēkšņi visā savā spēkā


		Tā iesāk kņazam pretim pūst;


		Un zirgs ka skaida straumē lēkā


		Un sprīžiem vien uz priekšu kļūst;


		Viņš turas godam šajā dēkā,


		Bet nespēj vētru veikt, kas plūst


		Tam pretim kā ar viesuļvālu;


		Viņš stepē projām auļo tālu,


		Tur atpūšas un spēkus gūst.


		Tad jātnieks mēģina no jauna —


		To atkal atsviež pūtiens tvirts,


		Bet galva viņam pakaļ ņirdz


		Un, smieklos rēcot, gānās ļauna:


		«Ai varoni! Ai spēka virs!


		Kurp steidzies? Lēnāk! Gaiss ir tīrs!


		Tā skriedams, lauzīsi vēl sprandu;


		Ņem drosmi, jātniek, nav kur steigt,


		Kaut reiz ļauj baudīt tavu sklandu,


		Kamēr vēl zirgs nav gluži beigts.»


		To sacījusi, milzu mēli


		Tā izkar, mēdīt sāk un spļaut,


		Bet Ruslans, naidu sirdī smēlis,


		Tai klusēdams ar pīķi draud,


		Tad spēji atvēzē — un asmins,


		Pa gaisu mests ar kaujas prasmi,


		Jau nekaunīgo mēli šķeļ.


		Un asins šalts no mutes baigās


		Ar karstu vilni zemi sveļ.


		Deg sāpes savalbītā vaigā,


		Un zudis ir viss lielīgums;


		Grauž dzelzi galva nobālusi


		Un kņazā skatās apstulbusi.


		Tā dažkārt gadās redzēt mums,


		Kā Melpomenas skolnieks vājāks


		Uz skatuves jūt krampjus kājās;


		Tad, pēkšņi izsvilpts, stāv kā stabs


		Un viss tam priekšā tumst kā kaps;


		Viņš mirklī aizmirst visu lomu,


		Dreb, galvu nodūris, un trīc,


		Un apklust, nevaldīdams domu


		Un pūļa smieklu pavadīts.


		Kņazs, apmulsumu izmantodams,


		Kā vanags galvai virsū dodas,


		Jau ieskrējienā roku ceļ


		Un, nievu atmaksādams sūri,


		Dzelzs cimdā tērpto smago dūri


		No visa spēka vaigā zveļ.


		Un sitiens satrauc stepes tāli,


		Visapkārt asins putas šļāc


		Un šķīst pa rasas pilno zāli,


		Un galva līgojas kā vāts,


		Tad gāžas, ripo dunot tālu,


		Dzelzs ķivere vēl dobji klaudz.


		Un atmirdz tur, kur galva bija,


		Šķēps varens, spožs, kā staru skauts.


		Prieks kņazam sejā atplaiksnīja;


		Viņš šķēpu tver un aši vien


		Pa asiņaino zāli skrien


		Pie galvas klāt ar ļaunu gribu —


		Tai degunu un ausis cirst;


		Jau vēzienā kā dzirkstis birst


		No asmeņa ar baigu zibu —


		Kad pēkšņi kņazā rimst viss naids:


		Viņš dzird, ka galva lūdzot vaid…


		Laiž Ruslans šķēpu lēnām lejup,


		Vairs dusmu sārtums nededz seju,


		Beidz atriebības slāpē kaist


		Tam sirdī žēlu atvaldzētā:


		Tā ledus kusdams irst un gaist


		Zem karstiem saules stariem sētā.


		«Tu mani pārmācīji, draugs,»


		Teic galva, nopūzdamās sūri,


		«Bij pelnīts belziens tavs ar dūri


		Par tukšo lielību; nu augs


		Tev padevīgums mans un staros;


		Bet esi cēlsirdīgs jel, varon!


		Nav izsmejams mans sāpju trauks.


		Reiz arī man bij augums jauks!


		Sev asins kaujās līdzinieku


		Nekur es nevarēju rast,


		Bet paša brālis, Jauns un mazs,


		Man dzīvi laupīja un prieku!


		Ai ļaunais viltniek Mērapun!


		Trūkst taviem briesmu darbiem vārdu!


		Posts visai ģimenei, šis suns,


		Sīks punduris ar milzu bārdu,


		Kopš mazām dienām sāka skaust


		Viņš manu brīnumaino stāvu


		Un ļaunu viltu sāka aust;


		Tam sirdi naida domas skāva.


		Es allaž biju naivs mazliet,


		Kaut diža auguma; bet viņam —


		Tāds mērs, ka vai zem naga spied,


		Bet velna prāts un velna dziņas.


		Turklāt vēl, zini, posts man tāds,


		Ka viņa brīnumbārdā krāts


		Ir dīvains spēks; tās ļaunā vara


		Tam visus burvja darbus dara —


		Un, kamēr vien viņš bārdu nes,


		Nav baiļu tam uz pasaules.


		Lūk, reiz viņš man jo draudzīgs teica


		Ar viltus mēli: «Klausies, brāl,


		Ir svarīgs varoņdarbs tev veicams:


		Es melnās grāmatās tiktāl


		Te atklāju, ka austrumpusē


		Aiz kalniem, tur, kur jūras šalc,


		Guļ velvēs, kas kopš mūžiem klusē,


		Kāds šķēps, ar brinumspēku kalts;


		Es zintls atminēju miņu,


		Ka lemts ar kādu ļaunu ziņu,


		Lai skartu mūs šis zobens plats


		Un nestu abiem pazušanu:


		Man nocirtīs viņš bārdu manu,


		Tev — galvu; tad nu redzi pats,


		Cik svarīgi mums pašiem glabāt


		Šo ieroci, kur ļaunums mīt!»


		Nu, ko? Daudz prātot nav man dabā


		Es teicu: «Varu kaut tūlīt


		Līdz pašai zemes malai doties.»


		Es steidzu priedi plecā celt,


		Uz otra — brāli liku toties,


		Lai ceļā padomu var smelt;


		Tai devos droši tālā klaidā


		Un gāju, gāju vienā laidā;


		Un, kai par spīti pareģiem,


		Es laimīgi līdz kalniem tiem


		Jau nonācu un pāri tiku.


		Drīz uzgājām mēs velves tās —


		Es abas rokas darbā liku —


		Un tiešām šķēps lur atradās.


		Bet, lūk, te sākās posta brīdis;


		Mums savā starpā cēlās strīdi —


		Un jāatzīst, ka bij par ko:


		Kam valdīt šķēpu vareno?


		Es strīdējos, un pundurs kaisa;


		Tā brēcām ilgi; beidzot šis


		Kļūst rāms un mierīgs; nelietis


		Arvien it laipni cilpu raisa.


		«Sācis strīds nav vīru cienīgs veids,»


		Tad Mērapuns man svinīgs teic,


		«Ar to mēs neslavu sev darām,


		Jo prāts liek saticīgiem būt;


		Lai izlemj liktens lāmā garā,


		Kam šķēpu valdīšanā gūt.


		Pie zemes abi liksim ausi


		(To neizgudros prāti gausi!),


		Kam laime pirmām zvanus ģist,


		Tam šķēpu vienprātīgi ļausim.»


		To teicis, manās zemē krist.


		Es, muļķis, pakaļ nepaliku;


		Nu, guļu, nedzirdu neko;


		Sak, paga: piemānīšu šo!


		Bet pats jo rūgti piekrāpts tiku.


		Viņš klusi, velns, bij piecēlies,


		Uz pirkstgaliem man piezadzies


		No mugurpuses; atvēzējās,


		Kā zibsnis asmens steidza kost,


		Un, pirms bij atskatīties spējams,


		Jau galva man no pleciem nost —


		Bet kāda pārdabiska vara


		Liek palikt lajā dzīvam garam.


		Mans ķermenis ar zāli klāts,


		Guļ svešā malā neapbedīts,


		Kur tikai zvērs kāds iemūk medīts,


		Bet galvu ļaunā kupra prāts


		Surp pārnesa, lai dusmās nedīc,


		Bet mūžam sarga šķēpu to,


		Ko tu, draugs, šodien iemanto.


		Ai varon, liktenis tev vēlīgs!


		Ņem viņu — un lai dievs tev žēlīgs!


		Var gadīties, ka ceļodams


		Tu burvi bārdaino kur mani, —


		Tad, lūdzams, neaizmirsti mani,


		Par ļauno viltu atrieb tam!


		Tad beidzot gūšu mieru jauku


		Un šķiršos no šīs pasaules;


		Un karstā pateicībā es


		Tad aizmirsīšu tavu pļauku.»


CETURTAIS DZIEDĀJUMS

		No rītiem mozdamies arvien


		Es priecīgs saku: dievam slava,


		Ka mūsu laikos vairs, nudien,


		Tik pārāk daudz to burvju nava.


		Turklāt — lai atzinība tiem! —


		Bez baiju precēties mēs varam:


		Tie neuzbrūk vairs laulātiem,


		Un jaunavām tie nepieskaras.


		Bet ir gan gluži citi burvji,


		Pret tiem man ienaids sirdī aug:


		Smaids, zilas acis, ziedu kurvji


		Un maiga balss — jel sargies, draugs!


		Tiem netici — tie viltus pilni!


		Un vairies to tāpat kā es;


		Bēdz, juzdams saldās indes vilni, —


		Un dusai meklē vienatnes.


		Tu dzejas ģēnijs brīnumainais,


		Kas tēlo senas teiksmu ainas


		Par mīlu, velniem, nopūtām —


		Gan pazemē, gan paradīzē!


		Tu, manām vārsmām nerātnām


		Sens paraugs būdams šādā vīzē,


		Jel piedod, Orfej, šoreiz tām,


		Ka savā rotaļīgā stāstā


		Tev pēdās lieku viņām steigt


		Un senās liras melu klāstā


		Jel graudu patiesības teikt.


		Ir dzirdēts, draugi, teikā žēlā,


		Ka velnam reiz kāds ļaundaris


		Pats sevi sākumā, bet vēlāk


		Ir savas meitas pārdevis;


		Kā redzēts upurdevas dodam


		Un gadiem ilgi gavējam,


		Kā, grēkus sūri nožēlodams,


		Mīļš kļuvis kādam svētajam;


		Kā miris viņš, bet meitas miegā


		Guļ visas daiļās divpadsmit;


		Un, klausoties šai stāstā liegā,


		Sirds mums vēl šodien strauji sit —


		Kad redzam valdzinošās baismas,


		Kur ļaundaris kā lāstu nes


		Pats savu grēku un bez gaismas


		Mīt nevainīgās meitenes.


		Tām līdzi asaras mēs lējām,


		Gar drūmo pili staigājot,


		Un līdzjūtībā iemīlējām —


		It visu gatavi tām dot;


		Pats Vadims sirdij piesaukts tapa,


		Un redzējām, kā mostas tās,


		Un visas svētās nožēlās


		Iet allaž lūgt pie tēva kapa.


		Bet.. vai tas spējams?. . Sarksti, lapa!


		Sis tikums — viltus vien un nieks!


		Es patiesību vēstīt gribu,


		Un Ratmirs būs man liecinieks.


		Uz dienvidiem viņš jāj, un prieks


		Tam acīs mirdz ar spožu zibu,


		Jo Ludmilu viņš panākt cer


		To pašu dien. Bet vakars sārto


		Jau upes krastu, tumst ik cers,


		Un tāles pagaist miglas vārtos;


		Skats velti tukšā klajā tver.


		Vēl pēdējs rieta stars pār siliem


		Kā spožu zeltu pāri lej,


		Kad garām klinšu bluķiem ziliem


		Viņš jāj un lūko naktsmītnei


		Starp kokiem piemērotu vietu.


		Viņš izjāj ielejā un redz:


		Tumst diža pils uz klints pret rietu,


		Tās četrus stūrus torņi sedz;


		Un jaunava uz augstās sienas


		Kā gulbis padebešos viena


		Tur, blāzmas apspīdēta, iet


		Un klusā krēslā dziesmu dzied,


		Kas tikko sadzirdama sienas.


		«Jau tumsa lejās ēnas liek,


		No viļņiem dzestrums vējo skaudrāk.


		Jau vēls, ak jaunais ceļinieki


		Nāc tveries mūsu namā jautrā!


		Še naktī maigi auklēs miegs,


		Bet dienā celsim dzīru traukus;


		Jel nāc uz saderību jauku,


		Jel nāc, ak jaunais ceļiniek!


		Še daiļavas tev skūpstus sniegs,


		Še vērsies tev viss mīlas plaukums.


		Jel nāc uz satikšanos jauku,


		Jel nāc, ak jaunais ceļinieki


		Kad ausmā izbaudīts būs prieks,


		Ar kausu pavadīsim draugu.


		Jel nāc uz sadraudzību jauku,


		Jel nāc, ak jaunais ceļiniek!


		Jau tumsa lejās ēnas liek,


		No viļņiem dzestrums vējo skaudrāk.


		Jau vēls, ak jaunais ceļiniek!


		Nāc, tveries mūsu namā jautrā!»


		Tā viņa dzied, tā viņa sauc,


		Un jaunais hans jau vārtu priekšā;


		Bars daiļavu tam pretī trauc


		Un laipni aicina to iekšā;


		Ar valdzinošām valodām


		To visas lenc un vada maigi;


		Kvēl kairi skatiens glāstošs tām,


		Bet divas zirgu aizved naigi.


		Iet greznā pili jaunais hans,


		Tam līdzi meiču balsis skan:


		Nāk ķiveri tam noņemt viena,


		Slej otra vairogu pie sienas,


		Jau trešā šķēpu noliek nost,


		Steidz cita bruņas vaļā jozt.


		Dzelzs vietā dos tam tērpu maigu,


		Bet visupirms vēl viesi ved


		Uz pirti — mazgāt tīru vaigu —


		Un stipru garu lāvā met.


		Šļāc sudrabbaļļās ūdens dzidri,


		Berž gurdos plecus dvieļi mitri;


		Uz paklāja, kas solu sedz,


		Hans padevīgs un gurdens gulstas;


		Sev apkārt jaunavas viņš mulstam


		Caur garaiņiem un krēslu redz;


		Tās, kautri plakstus nolaidušas,


		Puskailas, maigā rūpībā


		Ap hanu pulkā apstājušas,


		Ņirb kārdinošā daiļumā.


		Ar mīkstu bērza slotu vāri


		To daža sautē, vēdinot


		Jo karstu tveici miesām pāri,


		Bet cita steidzas atsvaigot


		Tam locekļus ar rožu sulu


		Un kuplos matus tāpat guļus


		Jau dārgās smaržās izskalo.


		Hans varonīgais jūsmā kvēlā


		Sen aizmirsis ir jūtas cēlās


		Pret Ludmilu visdaiļāko;


		To salda vēlēšanās apņem,


		Un skatiens, apkārt klīzdams, mirdz;


		Jau, atdodamās kaisliem sapņiem,


		Tam kūst un kvēlo karstā sirds.


		Bet, lūk, jau nāk no pirts viņš, plānās


		Un vieglās ietērpts samta drānās;


		Visapkārt daiļavas; starp tām


		Sēž Ratmirs krāšņā mielastā.


		Es Homērs neesmu: viņš vienīgs


		Reiz dzīres prata apdziedēt,


		Kur grieķu varoņi bij klāt


		Un kausos šļāca dzēriens cienīgs.


		Es mīļāk dziedu kā Parnī


		Un lirai draiski skanēt lieku


		Par kailumu nakts pavēnī


		Un maigās mīlas skūpstu prieku!


		Stāv klusā mēnesnīcā pils;


		Es redzu attālāku telpu,


		Kur Ratmirs nemierīgu elpu


		Dveš miegā; apkārt ēnas zilst;


		Kairs sapnis sārto viņa vaigus


		Un mirklī visu seju dedz;


		Kaist lūpas, it kā skūpstu maigu


		Tam pāri kādas citas sedz;


		Viņš elso, lūpām gaisu tvarsta,


		Viņš visas redz — un pēkšņi tver,


		Pie krūts sev kļaudams segas karstas.


		Tad klusumā kāds durvis ver;


		Čīkst grīda, greizsirde, zem kājām;


		Lūk, mēnesnīcas gaismā vājā


		Un sudrabainā klusi sper


		Tur soļus jaunava ar trīsām.


		Jel gaisti, sapņu saldums zagts!


		Draugs, mosties — tava ir šī nakts!


		Jel mosties — laimes stundām īsām!..


		Pie gultas viņa klusu slīd;


		Viņš elso, kairā sapnī grimis;


		Pār malu segas lejup krīt;


		Bez skaņas, elpu aizturot,


		Stāv jaunava pie viņa gultas


		Kai Diāna, kas mīlas bultas


		Ar viltu mērķi raidīt prot;


		Tad nošalc drānas, krokās kultas,


		Zib celis balts; tas vietu rod


		Uz gultas malas; noliekdamās


		Pār laimīgo, tam kļaujas klāt


		Un elso, kaislē iedegdamās;


		Ar skūpstu steidz to modināt..


		Bet, draugi, lira nevainīgā


		Šai vietā kautri apklust man,


		Un balss arvienu mulsāk skan;


		Lai paliek Ratmirs; citām stīgām


		Ir jāturpina dziedājums:


		Par Ruslanu laiks domāt mums,


		Par varoni visvaronlgo


		Un mīlētāju uzticīgo.


		No smagās kaujas guris, dus


		Viņš milzu galvas ēnā droši;


		Un, dziļā miegā grimis, klus,


		Līdz rīta blāzma sārto koši


		Jau ausmas malā mākoņus;


		Jau zeltī pirmie saules stari


		Kā kalnam galvai virsotnes.


		Tad Ruslans ceļas, kumeļš sparīgs


		Kā bulta tālāk kņazu nes.


		Un dienas rit; sen pavasaris


		Jau projām; kokiem lapas krīt;


		Un druvas rudens zeltā spīd;


		Jau mežos salti vēji rājas,


		To auros putnu balsis gaist;


		Pār kalniem smaga migla klājas,


		Nāk ziema — Ruslans allaž kaist,


		Un allaž tālāk redz to jājam


		Uz ziemeļiem; un katru rit


		Tam jauni varoņdarbi krājas:


		Gan spēkonis dažs pieveikts krīt,


		Gan ragana, gan milzis negants;


		Bet, mēnesnaktls jādams, redz


		Viņš: sapņu migla visu sedz;


		Un zem šīs zaigās burvju segas


		Uz zariem laiski nāras zviln


		Un šūpojas, un kairi smaida,


		Un vilina; gaiss kaismes pilns,


		Un mēmas skavas visur gaida…


		Bet, kādas varas pasargāts,


		Viņš pārvar briesmas, kaisli māc


		Un nevēro tās ēnas zilgas;


		Tam sirdī tikai vienas ilgas,


		Vien Ludmilu tver viņa prāts.


		Bet ko gan mūsu kņaze dara,


		Kā klājas daiļai Ludmilai,


		Kopš naktscepures brīnumvara


		Pret burvi palīdzēja tai?


		Tā neredzama pēkšņi kļuva


		Un klaiņā skumja tālu, tuvu


		Pa krāšņo dārzu alejām;


		Par draugu domā nopūšoties


		Un sapņo acīm vaļējām:


		Ļauj bieži vaļu ilgām tām,


		Kas sirdij Kijevā liek doties,


		Ar tēvu, brāļiem apmīļoties,


		Gan draudzenītes jaukās skaut,


		Gan auklei klēpī galvu kļaut —


		Ir aizmirsts gūsts un atšķirtība!


		Bet sapņu brīdis ir tik īss…


		Nāk atmoda un bezcerība,


		Un kņaze atkal skumja klīst.


		Bet ļaunā burvja vergi bailēs


		Dien, nakti skraida dārza ailēs,


		Ne mirkli mierā nerimstot;


		Tie meklē gūstekni kā dzelti,


		Skrien, saukā — pilī, mežā — velti,


		Nekur tie kņazi neatrod.


		Bet Ludmila tos kādreiz joko:


		Tā birzī pēkšņi parādās


		Bez cepures; stāv smaidot kokos


		Un draiski sauc: «Šurp, rotaļās!»


		Un barā visi metas vajāt,


		Bet viņa pēkšņi acīm gaist


		Un klusi sānis pabēg klajā,


		Bet gūstītāji dusmās kaist.


		Bij viņiem allaž jāsaskaras


		Ar viņas pēdām še un tur:


		Gan auglis sārts, kā burves burts,


		Ar troksni pēkšņi zūd no zara,


		Gan ūdens lāses saulē spurdz,


		Tās šļaksta neredzama vara;


		Tad zināja: to kņaze dara —


		Tā mazgājas vai ēd, vai dzer.


		Pa naktīm viņa ciedrā kāpa


		Vai bērzā, zars kur ciešāk tver,


		Lai miegs tai gurdos plakstus ver;


		Bet velti atdusas tā slāpa —


		Pie vīra allaž domas skrien,


		Līst asaras, un žāvas moka;


		Un tikai ausmā reti vien


		Tā vieglā snaudā galvu slien


		Pie sava glābēja — pie koka.


		Bet, tikko gaisma krēslu veic,


		Pie krituma jau kņaze steidz


		Un strūklās mazgājas un peldas:


		Pats pundurs reiz caur ausmas zeltu


		Pa logu redzēja no pils,


		Kā, neredzamu sauju smeltas,


		Pa gaisu ūdens strūklas zilst.


		Bet kņaze, savu skumju dzelta,


		Līdz jaunai naktij klaiņo tā


		Pa dārzu gaitā ierastā;


		Un dažkārt dzird pie novakara,


		Kā dziesmā balss tai jauki trīc;


		Un dažkārt birztalā uz zara


		Rod vainagu, kas viņas vīts,


		Rod peršu šalles zīda skaras,


		Guļ mutauts pieraudāts tur glīts.


		Tad burvis, ļaunas kaisles kveldēts


		Un īgnuma un dusmu dzeldēts,


		Bij lēmis beidzot cīņu sākt —


		Reiz kņazi tvert, tās spītu deldēt.


		Tā klibais Kalvis Lemnosā


		Pēc laulībām ar viltu sāk


		Lenkt tīklos daiļo Kitereju;


		Un jautriem dieviem atklāj tas,


		Kur Afrodītei atrodas


		Viss maigums, kuram veltī dzeju…


		Lūk, kņaze lapenītē skumst


		Pie loga vēsā marmorēnā;


		Visapkārt lapu zaļums tumst,


		Un vējiņš zarus loka lēnām,


		Aiz kuriem ziedos pļava plaukst.


		Dzird pēkšņi saucam: «Mīļais draugs!»


		Un Ruslanu redz ceļu pētām:


		Tie viņa vaibsti, augums, stāvs,


		Bet bāls tam vaigs un skatiens blāvs,


		Un gurnā asiņaina rēta.


		Dreb kņazei sirds; zūd mirklis prāvs:


		«Tas Ruslans!.. viņš.. Patiešām Ruslans!»


		Steidz gūstekne pie vīra klāt,


		Bet raudās nespēj parunāt


		Un grīļojas kā smilga kusla:


		«Tu šeit… Tu ievainots…» — un skauj:


		Ak šausmas… parādība pagaist!


		Stāv kņaze tīklos; linums rauj


		Tai cepuri no galvas smagais,


		Un barga balss to bailēs dedz:


		«Būs viņa mana!» — un jau redz


		Sev kņaze burvi acu priekšā.


		Te jaunava ar vaidu krīt


		Bez samaņas — un sapnī slīd


		Kā maigā sargātāja riekšā.


		Kas gan ar kņazi tagad būs!


		Ak, briesmu skats: trīc burvis līkais —


		Pie jaunavīgās dailes kļūst


		Jau rokas glāstiens nekautrīgais!


		Vai tiešām viņš te laimi gūs?


		Klau… pēkšņi steidz kāds tauri pūst,


		Sauc burvi kaujā sauksme baiga.


		Tad pundurs, satraukumā bāls,


		Liek kņazei cepuri uz vaiga.


		Skan atkal taures pūtiens tāls!


		Un, bārdu pāri pleciem metis,


		Viņš lido nezināmam pretī.


PIEKTAIS DZIEDĀJUMS

		Ak vai, cik kņaze jauka man!


		Tās tikums cienīgs vainagoties:


		Tā jūtīga un kautra gan,


		Un uzticīga arīdzan,


		Mazlietiņ vieglprāte… bet toties


		Tās vārds jo mījāk sirdij skan.


		Ikreiz no jauna savaldzināt


		Ar savu jaukumu tā māk;


		Tad sakiet: kā var prātā nākt


		Ar Delfīru to salīdzināt?


		Ir vienai dabas dārgums rets,


		Kas apbur skatienus un sirdis;


		Smaids, solis, balss, kas auklē dzirdi,


		Viss mīlas liesmu krūtīs dedz.


		Bet otra — huzārs brunčos vecs,


		Vien ūsu trūkst — sāks tūdaļ tirdīt!


		Ir laimīgs tas, kam vakarā


		Ir zināms kaktiņš kluss un rāms,


		Kur smaidot Ludmila steidz pretī,


		Par mīļo sauc un piekļaujas.


		Bet ticiet: laimīgs arī tas,


		Kurš bēg no Delfīras — un reti


		Ar viņu ir pat pazīstams.


		Bet temats cits mums runājams!


		Kas taurēja? Kas iedrīkstējās


		Uz nāves kauju burvi saukt?


		Kas lika bārdai gaisos traukt? —


		Jā, Ruslans. Deg viņš alkā spējā


		Reiz atriebt ļaundarim. Stāv vējā


		Pie viņa drūmās kalna pils


		Nu varonis un taurē bargi;


		Zirgs nepacietīgs cīņai svilst


		Un sniegu kārpa. Klusē sargi.


		Kņazs burvi gaida. Pēkšņi ķer


		Tam tēraudķiveri smags sitiens;


		Šķiet, skaidrā gaisā pērkons sper,


		Un trāpa galvu zibens kritiens;


		Dzirkst acīs Ruslanam kā guns,


		Viņš paskatās — virs galvas tieši,


		Ar baigu vāli draudot cieši,


		Tam lido pāri Mērapuns.


		Kņazs vairogu tam pretim slēja


		Un šķēpu dusmīgs atvēzēja;


		Bet bārda mirklī plīvo nost


		Un spēji nozūd mākoņos;


		Tad lejup brāž ar jaunu sparu.


		Bet Ruslans veikli zirgu triec —


		Un kupenā ar visu svaru


		Krīt burvis — un tur sēž kā miets.


		Nav varonim te domu garu —


		No zirga lec, pie burvja skrien,


		Aiz milzu bārdas kupri satver;


		No sniega pundurs krākdams lien,


		Tad pēkšņi bārdu plaši atver —


		Ar visu kņazu aizlido


		Un augstu, augstu gaisos ceļas…


		Zirgs tramīgs ilgi vēro to;


		Pār tumšiem mežiem viņi veļas,


		Virs kalniem miglai cauri smeļas,


		Vējš tos pār jūras dzelmēm sviež;


		No sastinguma krampjus juzdams,


		Kņazs bārdā turas nepiekusdams —


		Ar stipru roku grīstē griež;


		No smagās nastas gauži tusdams,


		Par krievu spēku brīnoties,


		Teic burvis Ruslanam ar viltu:


		«Kņaz! Kādēļ gan mums ķildolies?


		Ir labāk uzcelt miera tiltu;


		Man tava varonība tīk,


		Tālab ar mieru esmu līgt,


		Bet tikai gan ar vienu runu…» —


		«Ciet klusu, viltnieki Cīņā stāj!»


		Kņazs pārtrauc to: «Ar Mērapunu,


		Kas manas sievas laupītājs,


		Nav Ruslanam nekas vairs līgstams!


		Šis šķēps būs sods tev, zaglim nīstam;


		Līdz pašām zvaigznēm vari jozt,


		Bet bārdu cirtīšu tev nost!»


		Jūt burvis bailes sirdī līstam;


		Viņš mēmi nogurumu cieš


		Un īgnās dusmās velti sviež


		Pa gaisu bārdu, rauj un krata:


		Kņazs vaļā nepalaiž ne mata,


		Aizvien vēl ciešāk grīstē griež.


		Tā divas dienas burvis skraida,


		Bet trešā nolūgdamies vaida:


		«Ak varon, žēlo! Elpu spiež!


		Sirds stāties draud ar katru dvesmu;


		Jel atstāj dzīvu, tavs es esmu!


		Kur teiksi — zemē laidīšos…»


		«Ahā, reiz rokā! Zinām šos!..


		Liec galvu krievu spēka priekšā!


		Pie Ludmilas nes burvju riekšā.»


		Un padevīgi Mērapuns


		Nes varoni uz mājas pusi;


		Viens mirklis — un jau kalnos klusi


		Tie drūmos stāv, kur ledi dun.


		Te Ruslans šķēpu tver bez vārda,


		To, kas reiz milzim kļuvis posts,


		Ar brīvo roku satver bārdu


		Un vienā mirklī nocērt nost.


		Tad saka nesaudzīgi: «Jūti


		Nu, briesmoni! Kur bieds tavs bij?


		Kur spēks?» Un, lepni sliedams krūti,


		Ap ķiveri sev bārdu vij;


		Tad svilpdams kumeju sauc savu;


		Tas tūdaļ, jautri zviegdams, klāt;


		Kņazs punduri ar kauna slavu


		Bāž seglu somā pārdomāt,


		Bet pats, ne mirkli nezaudējot,


		Pa taku kalnā augšup jāj,


		Kur burvja pils no klintīm māj;


		Sirds kvēlo, pilna prieka spēja.


		Pie ķiveres tam bārda vējo


		Par zīmi bargai uzvarai;


		To vergi redz — un mirklī raibs


		Skrien moru pulks no malu malām,


		Skrien verdzenes — tad visi gaist


		Kā putnu bars, kas vaļā laists;


		Kņazs paliek viens pils zāles galā —


		Iet tālāk, mīļo sievu sauc —


		Bet tikai atbalss skan kā alā,


		Un paša soļi velvēs klaudz;


		Kņazs satraukumā dreb kā salā —


		Uz dārzu durvis vajā rauj —


		Un iet, un iet arvienu tālāk;


		Deg izmisums jau vaigā bālā,


		Jo viss ir kluss: bez skaņas kjauj


		Pār tukšām lapenēm vējš zarus,


		Redz klajā pļavā ziedu barus,


		Bet Ludmilas nav it nekur,


		Un nedzird viņas balsi skanam.


		Kņazs vairs ne gaismu nesamana,


		Viņš akli raugās še un tur,


		Un pēkšņi dzimst tam doma drūma:


		Var gūstā pienākt stunda kļūma…


		Viens mirklis.. viļņi… Domas tās


		Kā dzelme dziļas. Mēmās sāpēs


		Stāv varons dārza marmorkāpēs


		Un, baiļu pārņemts, grīļojas.


		Sirds sastingst tā kā akmens cieta,


		Tumst prāts, deg uguns, dzīslās lieta,


		Un mīlas izmisums jau drīz


		Kā inde strāvo asinīs.


		Šķiet, daiļās kņazes ēna blaku


		Tur stāv, uz lūpām lūpas kļauj..


		Un pēkšņi baigs, ar kaismi traku,


		Kņazs dārzā skrien un visu grauj;


		No klintīm bluķus šķeļ kā aukā


		Un Ludmilu bez prāta saukā,


		Ar šķēpu visu skalda nost;


		Krīt lapenes, un birzis gāžas,


		Brūk tilts, un dambis vaļā vāžas,


		Visapkārt kailums baigs un posts!


		Bet kalnos atbalss tālu brāžas —


		Ir nācis pērkons zemi post.


		Šķēps karsts jau nokaitis kā ēzē,


		Viss daiļais dārzs guļ sadragāts,


		Bet neprātīgais tikai vēzē,


		Lai būtu upuris vai kāds,


		Un brīžiem tukšu gaisu kapā…


		Te pēkšņi cirtiens nejaušs ķer


		Virs kņazes cepuri, un lapās


		Tā krīt, kur dadži viņu tver…


		Gaist mirklī burvestība kļūma,


		Guļ tīklos Ludmila zem krūma!


		Pats neticēdams acīm, kņazs,


		No negaidītās laimes slāpdams,


		Pie kājām zemē nometas


		Tai, kuru gūs, vai peklē kāpdams;


		Viņš skūpsta rokas, tīklus rauj


		Un prieka raudām vaļu ļauj.


		Sauc vārdā — kņaze nedzird miegā,


		Tai acis aizvērtas ir ciet


		Un lūpās kaislas ilgas zied,


		Ceļ karsta elpa krūtis liegās.


		Ir Ruslans gatavs te vai mirt


		Un domā atkal drūmu domu. .


		Tad pēkšņi tālu balsi dzird,


		Dzird savu sirmo draugu Somu:


		«Kņaz, saņemies! Un mājup jāj,


		Kaut Ludmila vēl dus pa ceļam;


		Tavs spēks ir mīlā neizsmeļams,


		Ja sirds tev uzticību krāj.


		Gan pērkons šķels to, kas no ļauna,


		Un zemē klusums iestāsies —


		Un kņaze Kijevā tad ies


		Un Vladimira priekšā jauna


		No burvju miega modīsies.»


		To dzirdot, kņazam spēki rodas,


		Viņš sievu maigi klēpī kļauj


		Un drīz no kalna lejup dodas


		Ar dārgo nastu, steidzot straujš,


		Kur kumeļš zviedz pie saites grodas.


		Ar burvi somā rāms un kluss


		Sāk ceļu Ruslans; liegi dus


		Tam rokās Ludmila — tik svaiga


		Kā rīta rasā mazgāts zieds;


		Lūk, varonim pie pleca liec


		Tā galvu mierīga un maiga.


		Guļ matu pīnes gredzenā,


		Kluss vējiņš cirtās mīksti glaužas;


		Klau, nopūta no krūtīm laužas!


		Un mirklī vaigos sārtums nāk —


		Kā divas karstas rozes aužas!


		Sirds mīlā kņaza tēlu jauš,


		Tam pieder kairo sapņu šūpas;


		Un vīra vārdu čukstā pauž


		Tad saldā kaislē viņas lūpas…


		Kā noreibumā jaunais kņazs


		Šīs ilgas viņas elpā mana:


		To saka sārtums, nopūtas


		Un krūšu kvēlā viļņošana…


		Tā vien pa kalniem, ielejām


		Jāj caurām dienām, naktīm jāj


		Uz priekšu Ruslans neapstādams.


		Vēl tālutāl līdz mērķim kādam,


		Bet viņa guļ. Un jaunais kņazs —


		Vai tiešām, kaislē degdams, tas


		Bez mitas cieta, sevi rādams,


		Un sievu prata sargāt vien?


		Vai, mākdams vēlēšanos biklu


		Un kopdams atturību tiklu,


		Viņš tikai sapņu dārzos brien?


		Kāds mūks, kas tāliem pēcniekiem


		Šo nostāstu caur laiku miglu


		Ir saglabājis, apgalvo,


		Ka neesot viņš skāris to.


		Es ticu! Bauda nedalīta


		Nav tīkama, nedz arī glīta:


		Vien divatne mums laimi dod.


		Nē, ganes! Daiļās kņazes dusa


		Tam nebij līdzīga, kāds jums


		Mēdz dažkārt uznākt gurdenums


		Un snauds zem ziedu krūma klusa.


		Es zaļu mauru atceros


		Un apkārt bērzu birzi liegu,


		Un klusos krēslas brīžus tos,


		Un Lidas aizdomīgo miegu…


		Nē, pirmais mīlas skūpsts un tāds,


		Kad mute tikko muti jauta,


		Draugs, nespēja to modināt


		No viņas pacietīgā snauda…


		Bet nu ir diezgan sapļāpāts!


		Kādēļ lai mīlu atcerētos?


		Tās skumību un priekus lētos


		Sen aizmirsusi sirds man sveikt;


		Sauc mani ceļos neredzētos


		Kņazs, Ludmila un burvis veikts.


		Guļ viņu priekšā plašas lejas,


		Kur tikai reta egle zilst;


		Bet iztālēm pār klaju milst


		Tur vientuļš kalns un augstu slejas


		Pret gaiši zilām debesīm.


		Sāk Ruslans vērot… Kumeļ, raitāk!


		Drīz milzu galvai piejāsim.


		Zirgs auļo tuvāk straujā gaitā,


		Un brīnums skaidri redzams kļūst:


		Tai acis blenž ar tukšu skatu;


		Kā meži melnie mali plūst


		Un veldrē krīt pār pieri platu;


		Bez dzīvības tumst milzu vaigs,


		Ar svina pelēkumu sedzies;


		Milst mute pavērtā, kur dedzies


		Ir zobu rindās mirdzums baigs..


		Pusdzīva dziļā nāves domā


		Bij galva grimusi pašlaik,


		Kad Ruslans pieauļoja svaigs


		Ar kņazi klēpī, burvi somā.


		«Sveiks, galva!» priecīgi viņš sauc.


		«Es klāt! Tavs nodevējs ir rokā!


		Lūk, te: bez bārdas gūstā lokās!»


		Šie vārdi galvai mieru trauc,


		Tā pēkšņi it kā atdzīvojas,


		Sejs mirklī tumši nosārtojas;


		Tā paskatās — un briesmīgs vaids


		Tad satrauc drūmo stepes tāli:


		Tā pazīst to, kas drasē raits,


		Un šausmās pazīst savu brāli.


		Tai nāsis piepampst, pēkšņi kaist


		Kā uguns vaigos dusmu kvēle;


		Zib skatā bargums pēdējais,


		Un velti vārdus meklē mēle.


		Tad galva mēmi zobus griež,


		Tai izvalbītās acis zaigo,


		Līdz beidzot pāri lūpām spiež


		Kā vaidienu, kā lāstu baigu.


		Jo bija jau tas brīdis klāt,


		Kad viņas mokām beigas nāca;


		Drīz dzisa kvēle mirklīgā


		Un smagā elpā galva krāca;


		Lūk, skatiens pārvērsts sānis riet,


		Un kņazs un pundurs pēkšņi vied —


		Pār galvu nāves ēna mācas,


		Un apņem viņu mūžīgs miegs..


		Kluss varons jāj ar šķēpu riekšā;


		Dreb seglu somā negantnieks;


		Bez elpas sarāvies tur iekšā,


		Viņš melno magu mēlē liek


		Pēc lūgsnas lūgsnu jodiem priekšā.


		Pie upes, kurai lēzens krasts,


		Pie upes, kurai vārda nava,


		Gumst sila ēnā neparasts


		Un dūmains namiņš; laivas masts


		Tur līcī slejas; kalnā drava.


		Gar niedrāju, kas saulē žūst,


		Te lēni klusa straume plūst


		Un dēļu laipas viegli skalo,


		Un tikko sadzirdami čalo,


		Kad klaidumā sāk vējiņš pūst.


		Starp tālu mežu tumšām sienām


		Guļ ieleja šī slēpusies,


		Un klusums, šķiet, ir iestājies


		Te jau kopš pirmām mūžu dienām.


		Kņazs pietur zirgu atpūtai.


		Visapkārt miers, pat gaisi klusi;


		Un cauri rīta dūmakai


		Mirdz ieleja kā aizmigusi,


		Un tikko mostas krastā birzs.


		Liek Ruslans sievu mīkstā pļavā,


		Pats blakus sēž un skumjā savā


		Ar skatiem straumei līdzi nirst;


		Un pēkšņi redz viņš līcī laivu,


		Tai pāri rāma bura zied;


		Tur zvejnieks senu dziesmu dzied


		Par ūdeņiem un baltu kaivu.


		Viņš izmet tiklus dziļumā


		Un lēnām pāri upei iras


		Uz būdu, kas zem kokiem māj


		Un it kā pretī panākt dziras.


		Un skalās Ruslans, krietnais kņazs:


		Stāj krastā laiva teju, teju,


		Kad jau no būdas steidz uz leju


		Tur jaunava kā brīnums mazs;


		Slaids augums, vējo mati gari,


		Mīļš smaids un acu mirdzums spožs;


		Mirdz kailie pleci, krūtis ari —


		Viss viņā pievilcīgs un košs.


		Un, lūk, tie abi apskaudamies


		Pie ūdens malas zālē slīd,


		Kur, bezrūpīgi mīlēdamies,


		Var brīvu stundu pavadīt.


		Bet ko gan pārsteigts priekā tīrā


		Šai laimīgajā zvejas vīrā


		Kņazs pazīst piepeši tobrīd?


		Hans Ratmirs, hazariešu dzimtas,


		Kas veicis slavens kaujas simtas,


		Sens kņaza sāncensis un draugs;


		Hans Ratmirs — še uz tāla krasta —


		Ne Ludmilas, ne slavas alkst,


		Kopš pilns tam šeit ir dzīves kauss


		Un mīļās klēpī laime rasta.


		Iet Ruslans klāt, un mirklī jau


		Hans pazīst, sejā redz tam prieku;


		Lec augšā, skrien. Ko kurais sauc…


		Un varons apskauj vientuļnieku.


		«Ko redzu?» jautā draugam kņazs.


		«Kādēļ tu šeit? Kur kaujas slava?


		Vai apnikušas uzvaras,


		Ja šķīries tu no šķēpa sava?» —


		«Mans draugs,» teic zvejnieks atbildei,


		«Ir apnicis man kaujas skaļums


		Un slavas mirāžs dvēselei.


		Jel tici, klusais mežu zaļums


		Un mīlas prieks ar savu daļu


		Spēj simtkārt vairāk laimes dot.


		Vairs nedreb sirds man cīņu alkā,


		Kur bieži neprāts bij mums talkā


		Un nāve nāca aplaimot;


		Nu viss ir aizmirsts, biedri mīļais,


		Pat jaunās kņazes daiļums zvīļais.» —


		«Prieks dzirdēt, han! Man ir tas gods,»


		Teic Ruslans, «viņa ir še blaku.» —


		«Kā? Krievu kņaze… Ko tu saki!..


		Tas gluži neticami!.. Kur?


		Tev viņa līdzi? Teic jel! Tur?


		Ļauj redzēt… nē, es bīstos grēka;


		Es gribu palikt uzticīgs


		Tās daiļumam, kas jaunu spēku


		Man sirdi viesa nevainīgs.


		Te — viss mans prieks! Te — dzīve visa!


		Ar viņu atgriezusies man


		Ir mana jaunība, kas dzisa,


		Un mīlas dzidrums arīdzan.


		Daudz veltu solījumu skanam


		No lūpām dzirdēts burvīgām;


		Reiz ducis daiļavu bij manas —


		Pie viņas bēgu es no tām;


		Vien viņas dēļ to prieku pili


		Es pametu; un šķēps mans rūs;


		Kas slava vairs, kad meži zili


		Ar mani kopā laimi gūst!


		Es palieku šai klusā laukā,


		Kur košākā no zvaigznēm mirdz; —


		Ar tevi kopā, mana jaukā,


		Ar tevi, mana skaidrā sirds!»


		Bez vārda klausās gane skaistā,


		Ko vaļsirdīgs teic draugam draugs;


		Un allaž viņas skatiens jauks


		Ar nopūtu pie hana saistās.


		Tā zvejas vīrs un bruņinieks


		Līdz naktij krastā nosēdēja;


		Tiem plūda valodās viss prieks —


		Un nemanītas stundas skrēja.


		Jau satumst mežs, un mēness vaigs


		Pār kalnu raugās; birzis klusē;


		Sen kņazam ceļā doties laiks.


		Bet Ludmila vēl nebeidz dusēt —


		Viņš apmetnī to viegli kļauj,


		Pie zirga nes un seglos paceļ.


		Hans domām līdzi lidot ļauj,


		Tās vētru viņa sirdī saceļ;


		Viņš kņazam novēl uzvarēt,


		Vēl mīlā laimi tam un slavu..


		Ta ilgi viņš tur krastā sēd


		Un atmiņās smeļ malku savu. .


		Kādēļ gan nava nolemts man,


		Ka mana rotaļīgā lira


		Par varonību vien tik skan,


		Par draudzību un mīlu tīru


		(Ko nepazīst vairs pasaulē)?


		Kādēļ man allaž jāmeklē


		Un jāatsedz ir audžu audzēm


		Vien ļaunums, netikums un viss,


		Ko nodevības viltus audzē?


		Ai, dziesminieka liktenis!


		Vismazāk kņazi meklēt cienīgs,


		No kauju slavas vīlies tā,


		Sēž Farlafs klusā ciematā,


		Kur neredz to pat kaimiņš vienīgs,


		Un gaida, Naīna kad teiks,


		Gan tad viņš varoņdarbus veiks.


		Un brīdis nāk — viņš sastop burvi:


		«Vai pazīsti? Tā esmu es!


		Svelp zirgu, seglus laukā nes!»


		Un zaļa kaķe skrien uz durvīm.


		Zirgs apseglots; un ēsmas kurvis


		Ir segliem klāt; lūk — kaķe māj!


		Un Farlafs tai pa pēdām jāj.


		Jau klusē klajums, rimis snaudā,


		Nakts migla pāri laukiem brien,


		Un mēness pavīdēt vien jaudā


		Caur mākoņiem, kas gaisos skrien.


		Lūk, pavīd kurgāns ēnu audā,


		Tur pakājē sēž Ruslans viens


		Un klusē savās skumju ilgās;


		Guļ blakus kņaze maigās smilgās


		Un allaž nemainīgi dus;


		Kņazs domā savu dziļo domu


		Un piever acu plakstienus;


		Un nemanot ar gurdu omu


		Tam uznāk snauds pa sapņu jomu;


		Vēl skatiens miglains aizmaldās


		Gar jaunavu, bet neredz mīļo,


		Tad miegā galva līkst pie tās.


		Un dīvains sapnis kņazam rādās:


		Viņš redz, ka kņaze viena stāv


		Virs bezdibeņa kraujā kādā;


		Kā miglā milzu dziļums blāv…


		Un pēkšņi Ludmila tur pagaist,


		Un viens viņš stāv virs bezdibens.,


		Dzird vaidus — viņas balss tur sten


		No dzelmes cauri miglai smagai…


		Ar sirdi Ruslans sievu sedz —


		Un metas tumšā bezdibenā…


		Un pēkšņi savā priekšā redz:


		Kņazs Vladimirs sēž zālē senā


		Starp sirmiem, cēliem varoņiem;


		Tur dēli divpadsmit un viesi,


		Un it kā dzīro viņš ar tiem


		Un savu sudrabkausu piesit.


		Un tikpat bargs ir skatā kņazs,


		Kā tolaik bij, kad Ruslans šķīrās;


		Neviens pie galda nekustas,


		Smags klusums valda šajās dzīrās.


		Nav ciemiņos vairs jautrības,


		Un lielais kauss vairs apkārt nenāk.


		Un pēkšņi viesu pulkā kņazs


		Redz Rogdaju; tas sēž kā senāk,


		Kaut cīņā nokauts, tomēr dzīvs;


		Tam glāze dzirkstī zelta vīnā,


		Pats jautri smaida, liels un spīvs,


		Un neredz Ruslanu, kas brīnās.


		Kņazs ierauga tur arī hanu


		Un citus draugus, skauģus lai…


		Un pēkšņi Bajāns Ludmilai


		Par godu iesāk skandēšanu,


		Kā allaž svinībās viņš māk.


		Un, lūk, jau zālē iekšā nāk


		Ar Ludmilu pie rokas Farlafs,


		Bet sirmais tēvs nedz runāt sāk,


		Ne sveicina, ne taisās salabt;


		Un bajāri un kņazi cieš


		It visi klusu, sēžot drūmi.


		Tad izgaist viss — vien saltums spiež


		Vēl varoni kā nāves dūmi.


		Līst kņazam miegā asaras,


		Viņš, smagās bēdās slāpdams, mokās


		Un domā; «Taču sapnis tas!» —


		Bet paliek tumšo murgu lokā,


		No smagā miega nemostas.


		Spīd mēness pāri kalnam blāvi,


		Tumst birzī kuplie koku stāvi,


		Un klusums valda ielejā…


		Tur nodevējs pa ceļu jāj.


		Un redz viņš priekšā sev netāli:


		Kāds kurgāns vientulīgi tumst;


		Tur kņazei blakus Ruslans gumst,


		Bet kumeļš apkārt plūkā zāli.


		Ar bailēm Farlafs tuvāk jāj,


		Bet ragana jau nozūd ēnā,


		Dreb viņam sirds un pukstēt stāj,


		Krīt pavada no rokām rēnām;


		Viņš klusām šķēpu velk no maksts,


		Un cirtīs varoni bez kaujas


		Viņš pušu; tuvāk soļu raksts…


		Jau klāt. Te kņaza kumeļš straujais


		Jūt ienaidnieku — nikni krāc,


		Sit kāju zemei, zviedz. Viss velti!


		Ne dzird, ne jūt, ne domā celties


		Kņazs, baigo murgu stindzināts!.,


		Tad nodevējs veic samulsumu


		Un trīskārt kņazam šķēpu glumu


		Un saltu varoņkrūtīs šķeļ;


		Tad dārgo nastu seglos ceļ


		Un auļo prom ar laupījumu.


		Bez maņas augu nakti kņazs


		Tā guļ zem kurgāna tur ēnā,


		Un augu nakti asins lēnām


		No vātīm plūst un sārtojas.


		No rīta Ruslans paver acis


		Un tikko sadzirdami vaid,


		Pats nezina, kas viņam kait,


		Vēl paceļas, it kā ko sacīs,


		Tad krīt — un paliek nāvē placis.


SESTAIS DZIEDĀJUMS

		Tu liki man, ak mana maigā,


		Uz liras rotaļīgi naigās


		Tev senus stāstus skandināt,


		Šai mūzai veltījot labprāt


		Ikvienu vaļas brīdi zvīļo…


		Bet vai tu zini, mana mīļā:


		Par ļaužu nevalodām pikts


		Un svētlaimības pārsātināts,


		Tavs draugs vairs liru negrib zināt,


		Pie pantiem negrib pūles likt.


		Es sen vairs nezinu to prieku,


		Ko saskaņas un ritmi sniedz;


		Es, tavu glāstu reibis, lieku,


		Lai vadzi vīst mans lauru zieds.


		Ir mani pametis mans ģēnijs,


		Kas prata tēlot, izdomāt;


		Vien mīlas baudu prieki seni


		Spēj manus prātus valdzināt.


		Bet tu man liec — tev iepatikās


		Jau senāk mani stāsti, tie —


		Par mīlu, slavu dziedātie;


		Tev Ludmila un Ruslans likās


		Tik mīļi — un pat Mērapuns,


		Un krietnais Soms ar bēdām sūrām


		Un savām gaitām tālās jūrās;


		Tu klausījies, līdz dzisa guns,


		Ar smaidu lūpās dažkārt snaudi,


		Bet mirkļi bij, kad sirds vai dun, —


		Tad skatiem maigāk mani glaudi..


		Lai notiek; iemīlējies nerrs


		Nu atkal stīgas slinkās tvers;


		Pie tavām kājām svārkus klāšu —


		Par varoni tev strinkšķināšu.


		Bet ko es teicu? Kur bij kņazs?


		Guļ nokauts Ruslans ceļa jūtīs;


		Vairs neplūst asins tam no krūtīm,


		Jau krauklis tuvu nolaižas.


		Un netaurē neviens vairs ragā,


		Un nešķind dzelzu bruņas smagās!


		Klīst kņazam apkārt viņa zirgs,


		Jo zemu lepno kaklu liecis;


		Tam uguns acis neuzdzirkst!


		Viņš nekuļ zelta krēpes priecīgs


		Un jautrā solī nerikšo,


		Tik zviedz, lai jātnieks beigtu dusēt.


		Bet neveiks Ruslans miegu šo,


		Un ilgi vēl tā vairogs klusēs.


		Bet Mērapuns? Tas somā snauž


		Pie segliem, ļaunās burves atstāts,


		Un it neko vēl nenojauš;


		Viņš noguris un dusmīgs valstās


		Un Ludmilu un kņazu lād


		Aiz garlaicības; klusi kraukā


		Un šķendējas, ka nesāk jāt;


		Tad beidzot burvis palūr lauka —


		Tu brīnums! Varonis guļ veikts,


		Pats savās asinīs un beigts,


		Bet kņaze prom, ne dvēsles dzīvas.


		Dreb priekā ļaundaris: laiks steigt!


		Viņš cer: laiks kļūt tam atkal brīvam


		Bet vecais pundurs alojās.


		Tai laikā Farlafs, burves kūdīts,


		Ar kņazi, kas vēl sapņu jūtīs,


		Jau Kijevā tejteju jās.


		Ar cerību un bailēm sirdī


		Viņš jāj, kur Dņepra druvas dzirdi


		Un pazīstamās krāces zied;


		Jau zelta torņus saulē vied;


		Jau pilsētā gar birzīm zaļām


		Viņš iejāj; laukumos to sveic


		Un pulkiem līdzi ļaudis steidz,


		Un garām skrien pa ielām skaļām


		Uz pili tēvu priecināt —


		Un nodevējs jau slieksnim klāt.


		Sirms, sadrūmis zem bēdu sloga,


		Kņazs Saules Vladimirs pie loga


		Tai stundā savā pilī sēd


		Un klusē, dziļās domās grimis.


		Un bajāri tam apkārt dēd —


		Kā kurais, augstprātībā rimis.


		Dzird pēkšņi: suņi kādu ēd


		Pie sliekšņa nikni, sargi saukā;


		Un durvis veras; iekšā nāk


		Svešs karavīrs; pilns ļaužu laukā.


		Čukst bajāri un celties sāk,


		Dažs pēkšņi iesaucas kā dedzies:


		«Re, Ludmila! Un Farlafs, redziet!»


		Un mainās mirklī kņaza vaigs,


		No sēdekļa viņš slienas naigs,


		Un steidzas smagiem soļiem sirmais


		Pie nelaimīgās meitas klāt


		Un sniedz jau rokas pretī pirmais


		To mīļā glāstā sveicināt;


		Bet jaunava nemaz to nejūt,


		Tai miegā galva līkst uz leju


		Pār roku slepkavam — un nu


		Uz kņazu visi raugās tautā;


		Kņazs klusēdams ar skatienu


		Jo ciešu Farlafam tad jautā.


		Spiež pirkstu tas uz lūpām kluss


		Un viltīgs saka: «Viņa dus!


		Es uzgāju to tādu nule


		Pie Muromas, kur mūžamežs;


		Ļauns pura jods to stiepa svešs;


		Tad gan bij manam šķēpam pūles:


		Trīs dienas cirtāmies; turklāt


		Trīs naktis vēl, kad mēness ausa;


		Viņš krita; steidzos kņazei klāt —


		Bet guļ tā burvju miegā trauslā;


		Kas spēj šo miegu projām dzīt


		Un kad var notikt atmošanās —


		To nezinu es pasacīt!


		Bet cerība un paciešanās


		Lai mūsu sirdīs allaž ganās.»


		Un drīz jau ziņa tālu skrien


		Pa pilsētu kā vēju dzīta;


		Pilns laukums ļaužu katru dien —


		Pie pils, kur kņaze noguldīta;


		Ir skumju zālē ienākt ļauts


		It visiem; pūlis viļņo, sauc


		Un straumē plūst gar augsto cilni,


		Uz kura kņaze miegā dus;


		To rotā zelta segu vilnis;


		Tur kņazus redz un varoņus


		Visapkārt skumjus; taures skanda,


		Un ragi pūš, un bungas granda


		Tai pāri velvēs. Sirmais kņazs


		Pie kājām meitai noliecas


		Un, bēdu sagrauzts, tikko jaudā


		Vairs asaras bez skaņas raudāt;


		Un viņam blaku Farlafs bāls


		Trīc mēmā nožēlā, sen drosmei


		Un nekaunībai savai tāls.


		Jau nakts, bet miera nav vēl rosmei,


		Un nomods valda pilsētā;


		Spriež ļaudis pulciņos un prāto


		Par dīvainību šā un tā;


		Dažs vīrs pat sievu jaunlaulāto


		Sāk aizmirst vienu mājvietā.


		Bet, tiklīdz mēness norietēja


		Un rīts jau sāka nakti dzēst,


		Pa Kijevu kā uguns skrēja


		Ar baigu trauksmi jauna vēsts.


		Un kijevieši pulkā žiglā


		Jau tumst uz vaļņiem, ka ne sēst…


		Un redz: aiz upes rīta miglā


		Blāv telšu tik, ka neaplēst;


		Tur vairogi kā liesma staro,


		Ņirb jātnieki pa lauku baros,


		Bet tālē tumšos putekļos


		Peld kara ratu melnie segi,


		Kūp ugunskuri pakalnos.


		Posts: sacēlušies pečeņegi!


		Tai laikā pareģotājs Soms,


		Kam garu valstī dižens loms,


		Rāms savā vientuļnieka sētā


		Ar mieru sirdī gaidīt māk,


		Līdz diena liktens paredzētā


		Un nenovēršamā reiz nāk.


		Aiz tāla, tukša stepju lauka,


		Aiz kalnu grēdām, klintīm tām,


		Kur vēji dzimst un bargas aukas,


		Kur iegriezties pat raganām


		Ir vēlā stundā dažkārt bailes,


		Dus ieleja aiz klinšu ailes,


		Un divi avoti tur mirdz:


		No viena tek tur ūdens dzīvais


		Un jautri pāri oļiem irdz;


		No otra — nāves ūdens sīvais.


		Visapkārt klusums, vēji snauž,


		Un ziedoņvēsmas elpa mikla


		Te kokiem lapas nenoglauž,


		Ne putni dzied, ne stirna bikla


		Nāk dzert no dīviem ūdeņiem;


		Kopš radīšanas brīža barga


		5o drūmo krastu gari sarga,


		Un mūžam klusēt lemts ir tiem…


		Stāv pēkšņi vientulis tiem priekšā


		Ar divām tukšām krūzēm riekšā;


		Un gari mulsā skatus ceļ,


		No krasta kāpjas, baiļu pilni.


		Viņš noliecas un ātri smeļ


		Tad krūzēs katrā savu vilni;


		Kad abas piesmeļ — pēkšņi gaist


		Un divos mirkļos ir jau pļavā,


		Kur kluss, bez dzīvības un baiss


		Guļ Ruslans asins peļķē savā.


		Pie varoņa tad sirmais nāk,


		Ar nāves ūdeni to slaka —


		Un mirklī vātis starot sāk,


		Zied līķī skaistums neizsakāms;


		Tad dzīvo ūdeni tur blakām


		Vispārim varonim viņš lej —


		Un spēcīgs, smaidot pasaulei,


		Vēl spirgtāks, nekā bijis vakar,


		Lec Ruslans kājās, gaismu dzer


		Ar kāro acu skatiem spožiem;


		Kā ļaunu sapni miņa tver


		It visu nu ar smaidiem drošiem;


		Bet kur tad Ludmila? Viņš viens!


		Un sirds jau stingst pēc mirkļiem možiem.


		Tad pēkšņi varons galvu slien:


		Tur Soms ar vaibstiem uzvarošiem


		To skauj un saka: «Pavediens


		Rit tālāk, dēls! Ar liktens grožiem


		Tev laime steidz; dun kaujas lauks —


		Tur uzvara tev spoža smaida;


		Tad miers no tava šķēpa plauks


		Pār Kijevu, kur viņa gaida.


		Šo gredzenu sev pirkstā mauc,


		Ar to tu viņas pieri aiztiec,


		Tad burvju miegs steigs projām laisties


		Un naidnieks mulsīs, baiļu skauts,


		Un valdīs miers, ies bojā ļaunums,


		Jūs abi kalsiet laimi jaunu!


		Nu sveiks uz laikiem, jaunais draugs!


		Sniedz roku. . ceļam kājas aunu


		Es turp, kur katru kaps reiz sauks…


		Tur tiksimies!» To teicis, zuda.


		Bet Ruslans, dzīvei piecēlies,


		Stāv aizgrābts; apkārt stepe gluda!


		Viņš tukšā tālē rokas sniedz…


		Bet vairāk nesadzird ne skaņas!


		Stāv viens viņš klajā kā bez maņas;


		Tad savu zirgu Ruslans redz:


		Tas rikšo klāt ar burvi somā;


		Zviedz kumeļš, danco žirgtā omā;


		Un kņazs jau gatavs, seglos lec


		Un sveiks un vesels lido tālē,


		Kur pāri klajiem meži bālē.


		Bet kāds gan tobrīd sāpīgs kauns


		Ir Kijevai tur, aplenkumā!


		Uz druvām raugās vecs un jauns


		Pār upi drūmā izmisumā;


		Stāv ļaudis torņos, vaļņos vird


		Un šausmās debess sodu gaida;


		Ik namā vaimanas jau dzird,


		Bet laukumos bargs klusums baida.


		Kņazs Vladimirs pie meitas viens


		Stāv bēdu lūgsnā kļautām saujām;


		Drošs varoņpulks jau seglus sien,


		Ar kņaziem kopā drīzi vien


		Tie dosies asiņainā kaujā.


		Aust diena. Bariem briesmīgiem


		Brūk ienaidnieks no pakalniem,


		Aiz pulka brāžas pulks pa lejām


		Ar kaujas kaismē baigām sejām,


		Pret valni visi straumēm plūst;


		Un pilsētā dzird trauksmes tauri —


		Un lido pulki vārtiem cauri,


		Pret ienaidnieku bargo grūst


		Un nāves kaujā kopā kūst.


		Krāc zirgi, asins smaku jaušot,


		Šķind šķēpi, dzelzu bruņas laužot,


		Melns bultu mākons gaisos šņāc;


		Brāž jātnieki pār galvu, kaklu,


		Te melnā mudžeklī tie saklūp,


		Tur cieši slēgtās rindās jāj,


		Un pulks pret pulku cirsties stāj;


		Pret jātnieku te kājnieks stājas;


		Tur auļo zirgs bez karotāja;


		Te pakrīt krievs, tur pečeņegs,


		Te trauksmi sauc, tur lūdzas segt;


		Dažs krīt, ar ozolvāli dragāts,


		Cits beidzas, uzdurls piķī smagā,


		Šim skaudra bulta krūtis dzeļ,


		Tam zirga pakavs galvu šķeļ…


		Un kauja ilgst līdz naktij melnai:


		Nav uzvaras ne mums, ne šiem,


		Guļ visur kaudzēm kritušie;


		Turpat liek vaigu virsū delnai


		Un mieg viss karotāju pulks;


		Un tikai reti nāves gaitā


		Kāds sāpēs sten, kāds miegā gulgst


		Un paklusām kāds lūgsnas skaita.


		Jau rīta bālums sāka svīst,


		Bij samanāms jau straumes sudrabs,


		Bet nakts vēl negribēja klīst,


		Un lēnām nāca diena gurda.


		Jau gaišāks, gaišāks kalns un mežs,


		Jau ausma debess malu pleš.


		Bet kaujas lauks vēl nebeidz dusu,


		Vēl visam pāri valda klusums;


		Tad pēkšņi pārtrūkst dziļais snauds:


		Ar trauksmi ienaidnieki ceļas,


		Pār lauku kaujas troksnis veļas,


		Turp mulsā kijevieši trauc;


		Tie bariem steidzas kopā klusi


		Un redz: pa ienaidnieka pusi


		Kāds jātnieks, bruņām mirdzēdams,


		Kā uguns liesmo auļodams,


		Kā auka brāžas, cērt un šķaida,


		Un kaujas taurē sauksmes raida…


		Tas Ruslans bij. Kā pērkons spējš


		Viņš ienaidniekam virsū krita;


		Ar burvi somā, ass kā vējš,


		Viņš auļo bargs un cērt bez mitas.


		Kur vien tā šķēps kā zibens spīd,


		Kur vien tā kumeļš niknais brāžas,


		No pleciem visiem galvas krīt


		Un kārtu kārtām naidnieks gāžas;


		Un vienā mirklī kaujas lauks


		Ir asiņains un liķiem noklāts,


		Kur dažs vēl samīts mirdams mokās,


		Un pīķu, šķēpu kaudzes aug..


		Un, dzirdot taures, dzirdot kauju,


		Turp slāvu jātniekpulki steidz,


		Kur varons cērt ar milža sauju —


		Ir naidnieks nīstais jāuzveic!


		Un šausmas pārņem pečeņegus;


		Ik sirotājs, kurš kaujā negulst,


		Svelpj zirgu, kas pie malas slēpts,


		Un, neliekot vairs bultu stopā,


		Bēg stepē, bariem jūkot kopā;


		Tos vajā kijeviešu šķēps;


		Un daudzi ņem tur savu galu,


		Tos krievu zobens sodot plāj.


		Prieks Kijevā… Caur jūsmas čalu


		Jau ielās spožais varons jāj;


		Šķēps varenais tam pacelts rokā,


		Bet otrā staro piķis spīvs;


		Pil asinis no bruņu krokām,


		Pie galvassegas bārda plīv.


		Viņš lido cerībās kā spārnots,


		Pār laukumiem uz pili steidz;


		Un visur ļaudis godavārtos


		Ar līksmām gavilēm to sveic,


		Un sirds tam sajūt laimi spriegu.


		Tad vēsā telpā ieiet kņazs,


		Kur Ludmila dus dlvo miegu.


		Te Vladimirs vēl atrodas,


		Joprojām drūms un kluss pārlieku.


		Viņš viens. It visi draugi sen


		Jau asiņainā kara postā;


		Vien Farlafs te. Tas turas nostāk


		No šķēpiem naidīgiem un dzen


		Sev slavas kāri projām baigo,


		Un labāk, durvis sargot, sten.


		Krīt nāves bālums viņa vaigos,


		Kad Ruslanu viņš pēkšņi redz;


		Līkst ļaundarim no bailēm plecs,


		Un pakrīt ceļos viņš bez maņas..


		Lūdz sodu nodevējs bez skaņas!


		Bet kņazam gredzens prātā stāv —


		Pie Ludmilas viņš ātrāk steidzas


		Un pieri, kas tai rāma blāv,


		Skar drebēdams ar roku beidzot…


		Un brīnums — kņaze nopūšas


		Un tūdaļ atver acis zilgas!


		Un liekas, viņu pārsteidz tas,


		Ka bijusi šī nakts tik ilga;


		Un liekas, viņu sapnis blāvs


		Ir valdzinājis neatsedzams;


		Un pēkšņi pazīst — viņš tur stāv!


		Un kņazs jau daiļai skavās redzams.


		Kaist Ruslans kā no jauna dzimis,


		Vairs laimē ne ko dzird, ne redz;


		Un sirmgalvis raud nenorimis


		Aiz prieka, abus skūpstiem sedz.


		Ar ko gan stāstu nobeigt man?


		Tu uzminēsi, draugs mans labais!


		Vairs tēva dusmas neatskan;


		Un Farlafs — ticot kņaza dabai —


		Vēl Ruslanam pie kājām krīt,


		Lai piedod ļaundarības grēku;


		Kņazs laimē nespēj atvairīt;


		Bet pundurs zaudē burvju spēku


		Un kņaza pili vietu rod;


		Tad, bēdām beigas dzīrojot,


		Kņazs Vladimirs pie galda sveikas


		Sauc laimīgiem, un gaišs tam vaigs.


		Sen pagājušo dienu zaigs,


		Vissirmās senatnības teikas.


EPILOGS

		Tā, zemes gājējs vienaldzīgais,


		Es vaļas brīžos, klusi sveikts,


		Te liku skanēt liras stīgai,


		Par senatni tāltumšo teikt.


		Es dziedāju — un zuda sāpes,


		Ka laime pāri dara man,


		Ka pieviļ Dorīda nez kāpēc,


		Ka muļķu mēlnesība skan.


		Uz izdomas visātriem spārniem


		Līdz zemes malai skrēja prāts;


		Un nemanīju, kaismes pārņemts,


		Ka mākons tumšs man pāri krāts!.


		Es gāju bojā… Svētais glābējs


		Kopš pirmām aukām tu man šeit,


		Ai draudzība, kas sniedzi slāpēs


		Man malku slimai dvēselei!


		Tu vētru bargo remdināji,


		Sirds atkal mierā saldi smelgs;


		Tu brīvību man saglabāji,


		Kas visu karsto siržu elks!


		No Ņevas krastiem tālu šķīries


		Un zudis tenku pasaulei,


		Es redzu te, caur gaisiem tīriem


		Kā Kaukāzs lepnās pieres slej.


		Es, lūkodamies stāvās kraujās


		Un klinšu drūmā daiļumā,


		Sev jaunu spēku jūtu saujās,


		Man dabas ainas pretī māj


		Un mežonīgas plaši veras;


		Kā agrāk dvēsele arvien


		Vēl smagu domu neatdzeras —


		Bet dzejas dzirksts tai garām skrien.


		Un iespaidus man meklēt velti:


		Ir pagājis mans dzejas laiks,


		Viss mīlas, sapņu cēliens maigs,


		Kad iedvesmu sirds prata smelties!


		Ir garām īsais jūsmas rīts —


		Uz mūžu zudis tam ir līdz


		Mans dzidro dziesmu kamols zeltīts…